3. pants

Pieteikumu iesniedzēju - Marikas Skultes un

Renātes Dorondo - audzināšanā un ikdienas apgādībā ir

nepilngadīgi bērni, kuru otrs vecāks nepilda ar likumu noteikto

bērna uzturēšanas pienākumu.

3.1. Ar Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijas

2009. gada 17. augusta lēmumu bija noteikts, ka Uzturlīdzekļu

garantiju fonds (turpmāk - Garantiju fonds) no 2009. gada 6.

augusta izmaksā Pieteikuma iesniedzējai M. Skultei līdzekļus

bērna uzturam 54 latu apmērā. Savukārt ar Garantiju fonda

administrācijas 2010. gada 10. marta lēmumu noteikts, ka

Garantiju fonds no 2010. gada 1. marta izmaksā Pieteikuma

iesniedzējai R. Dorondo līdzekļus bērnu uzturam 35 un 30 latu

apmērā.

Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka apstrīdētā norma viņām un

viņu bērniem rada tiesību aizskārumu, jo ierobežo tiesības uz

sociālo nodrošinājumu. Tā nesasniedzot sociāli atbildīgas valsts

mērķi un tādējādi esot pretrunā ar Satversmes 109. pantu.

Pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs arī neesot ievērojis

tiesiskās paļāvības, samērīguma un solidaritātes principus.

Ieviešot Garantiju fondu, esot paredzēts, ka nepieciešamības

gadījumā valsts ar saviem līdzekļiem stājas otra vecāka vietā

tādā veidā, ka nodrošina bērnam uzturlīdzekļu minimumu, kas viņam

pienāktos no otra vecāka un ko nosaka Civillikuma 179. pants.

Garantiju fonda darbības mērķu sasniegšana esot sociālās

politikas jautājums, kurā nepieciešama stabilitāte. Ar

uzturlīdzekļiem, ko izmaksā Garantiju fonds, valsts nodrošinot

vecāku un bērnu tiesību aizsardzību.

Pieteikumu iesniedzējas esot paļāvušās uz to, ka Garantiju

fonds nodrošinās viņu bērniem uzturlīdzekļus Ministru kabineta

noteikumos paredzētajā apmērā. Iepriekšējais tiesiskais

regulējums esot bijis pietiekami nemainīgs un noteikts, jo

darbojies piecus gadus.

Apstrīdētā norma nosakot jaunu bērniem nodrošināmo

uzturlīdzekļu minimumu, tomēr likumdevējs neesot noteicis

saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu vai zaudējumu kompensēšanu.

Neveicot šādu pāreju, tiekot nepamatoti ierobežotas Pieteikumu

iesniedzēju iegūtās tiesības. Pat ja izdarītie grozījumi ir

vienīgais attiecīgajā situācijā iespējamais risinājuma veids,

tiem jāatbilstot Satversmē nostiprinātajiem konstitucionālajiem

principiem. Neesot arī saprotams, uz kāda pamata likumdevējs

mainījis noteikto kārtību un kāpēc samazinājums noteikts tieši

šādā apmērā.

3.2. Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka ar apstrīdēto

normu likumdevējs radījis tiesību normu kolīziju. Proti,

Garantiju fonda likuma 3. pants nosakot, ka Garantiju fonds

apņemas bērniem nodrošināt to minimālo uzturlīdzekļu apmēru,

kādu, pamatojoties uz Civillikuma 179. panta piekto daļu,

noteicis Ministru kabinets 2003. gada 1. jūlija noteikumos Nr.

348 "Par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam" (turpmāk -

Noteikumi Nr. 348). Garantiju fonds, pamatojoties uz apstrīdēto

normu, izmaksājot mazāku summu, nekā nosaka Civillikuma 179.

pants un minētie Ministru kabineta noteikumi.

3.3. Apstrīdētajai normai esot trīs mērķi - taupīt

valsts budžeta līdzekļus, realizēt sociālo nodrošinājumu un

garantēt iepriekšējā uzturlīdzekļu apmēra izmaksas pēc pārejas

perioda beigām.

Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka apstrīdētajai normai nav

leģitīma mērķa. Valsts budžeta līdzekļu taupīšana neesot

uzskatāma par leģitīmu mērķi, ja līdzekļu samazinājums skar

sociāli mazaizsargātas sabiedrības grupas, proti, nepilnās

ģimenes un ģimenes, kurās ir trīs un vairāk bērnu. Turklāt no

Satversmes 116. panta varot secināt, ka Satversmes 110. pantā

noteiktās pamattiesības nav ierobežojamas.

Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka arī ekonomiskās

lejupslīdes apstākļos valstij jāpilda savas sociālās funkcijas.

Apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas procesā neesot

notikušas konsultācijas ar sabiedrību, sociālo partneru

organizācijām, citu institūciju pārstāvjiem un ekspertiem. Neesot

arī izvērtēta apstrīdētās normas ietekme uz sociālo vidi un

personām, kurām ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no Garantiju

fonda. Likumdevējs neesot ņēmis vērā, ka Garantiju fonds veic arī

kreditora funkciju. Tas esot tiesīgs bezstrīdus kārtībā piedzīt

izmaksātos uzturlīdzekļus no tā vecāka, kurš nepilda ar likumu

noteikto bērna uzturēšanas pienākumu, turklāt šo izmaksu

piedziņai neesot noilguma. Apstrīdētās normas mērķu sasniegšanai

bijis iespējams izmantot alternatīvus risinājumus, piemēram,

uzlabot izmaksāto uzturlīdzekļu piedziņas mehānismu un ieviest

stingrākas likuma normas attiecībā uz tiem vecākiem, kuri nepilda

savu bērnu uzturēšanas pienākumu. Apstrīdētajā normā ietvertais

mehānisms neesot atzīstams par samērīgu.