4. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - nepiekrīt Pieteikumu iesniedzēju viedoklim un

uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1., 109. un 110.

pantam.

4.1. Bērna nodrošināšana ar uzturlīdzekļiem Ministru

kabineta noteiktajā minimālajā apmērā visupirms esot vecāku

pienākums, un nekādi apstākļi nevarot atbrīvot vecākus no

pienākuma dot uzturu savam bērnam. Valsts noteiktajai papildu

garantijai, proti, Garantiju fondam, esot tikai sekundāra loma.

Garantiju fonds uz laiku stājoties tā vecāka vietā, kurš savu

pienākumu nepilda. Šī papildu garantija esot atkarīga no valsts

ekonomiskajām iespējām un tiekot izmantota tikai īpašos

gadījumos. Tā arī neatceļot vecāku pienākumu, kas noteikts

Civillikuma 179. pantā, proti, pienākumu uzturēt savu bērnu.

Valstij esot rīcības brīvība noteikt Garantiju fonda līdzekļu

izlietojumu uzturlīdzekļu izmaksai. Tādējādi tiekot nodrošināta

valsts rīcībā esošo ierobežoto finanšu resursu izmantošana tādā

veidā, lai no tiem labumu gūtu pēc iespējas vairāk cilvēku.

Arī citās Eiropas Savienības dalībvalstīs neesot vienotas

finansiālā atbalsta sniegšanas prakses. Saeima norāda, ka valsts

varētu pat vispār neveidot un neuzturēt Garantiju fondu, bet

nodrošināt atbalstu tikai sociālās drošības sistēmas

ietvaros.

4.2. Saeima norāda, ka apstrīdētajai normai ir leģitīms

mērķis, proti, sabiedrības labklājības aizsardzība un citu

personu tiesību aizsardzība. Tā nodrošinot, ka valsts atbalsts

vispār tiek sniegts, turklāt visiem bērniem, kuriem tas

nepieciešams. Tādējādi sabiedrības interesēs esot Garantiju fonda

iemaksu un izmaksu sabalansētība.

Apstrīdētā norma atbilstot samērīguma principam, proti, esot

terminēta. Tā esot arī saudzējošākais risinājums, jo vajadzējis

iekļauties konkrētā finanšu līdzekļu apjomā. Apstrīdēto normu

neesot bijis iespējams ieviest ar saudzējošu pārejas regulējumu,

jo kavēšanās ar budžeta izdevumu samazināšanu radītu vēl lielāku

kaitējumu nekā savlaicīgi veikta un samērīga šo izdevumu

samazināšana. Savukārt alternatīvi risinājumi, piemēram, uz

uzturlīdzekļu izmaksu no Garantiju fonda pretendējošo personu

materiālā stāvokļa izvērtēšana, būtu apšaubāmi no taisnīguma un

iespējamības aspekta.

Vienlaikus Saeima norāda, ka Garantiju fonds sāk uzturlīdzekļu

izmaksu tikai tādā gadījumā, ja ir saņemts zvērināta tiesu

izpildītāja atzinums, ka uzturlīdzekļu piedziņa no tiesas

nolēmumā norādītā atbildētāja nav iespējama. Līdz ar to jautājums

par uzturlīdzekļu piedziņu no parādnieka pēc būtības esot

izvērtēts.

4.3. Pēc apstrīdētās normas pieņemšanas tiesības saņemt

uzturlīdzekļus no Garantiju fonda neesot mainījušās, taču finanšu

līdzekļu ierobežotības dēļ samērīgi mainījies no Garantiju fonda

izmaksājamo uzturlīdzekļu apmērs. Apstrīdētā norma neliedzot

personām, kurām pienākas uzturlīdzekļi no Garantiju fonda, tos

saņemt saprātīgā un valsts finansiālajām iespējām atbilstošā

apmērā. Līdz ar to likumdevējs esot izpildījis savu no Satversmes

110. panta izrietošo pozitīvo pienākumu.

Tiesiskās paļāvības mehāniska aizsardzība gadījumos, kad tā

nonāktu pretrunā ar citām konstitucionālajām vērtībām, nevarot

būt absolūta. Šo vērtību savstarpējas mijiedarbības gadījumā

likumdevējam esot rīcības brīvība noteikt atbilstošāko

risinājumu. Turklāt normatīvais regulējums nevarējis radīt

personām paļāvību uz konkrētās summas izmaksu no Garantiju fonda,

jo laika gaitā varētu mainīties arī parādnieka darba alga vai

atjaunoties parādnieka maksātspēja.