Par Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma pārejas noteikumu 4.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 109. un 110.pantam

7. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

Juridiskās fakultātes lektore, Dr. iur. Kristīne Dupate -

norāda, ka apstrīdētā norma uzskatāma par neatbilstošu Satversmes

110. pantam, kas uzliekot valstij pozitīvo pienākumu gādāt par

ģimenēm ar bērniem kā īpašu sabiedrības grupu.

7.1. K. Dupate norāda, ka viena vecāka ģimenes ir tāda

sabiedrības grupa, pret kuru valstij ir papildu pozitīvie

pienākumi salīdzinājumā ar pilnām ģimenēm. Viena vecāka ģimenes

esot pakļautas lielākam nabadzības un sociālās atstumtības

riskam.

Eiropas Savienības tiesības uzliekot dalībvalstīm pienākumu

veikt visaptverošus pasākumus, tostarp nodrošināt adekvātus

ienākumus nabadzības riskam pakļautajām grupām. Nabadzības risks

rodoties tāpēc, ka vecāks bieži nespēj pilnvērtīgi strādāt un

bērna aprūpes izdevumi pārsniedz darbā gūtos ienākumus. Garantiju

fonda likumā esot noteikti tikai pasākumi, kas paredzēti viena

vecāka ģimenēm. Tāpēc esot svarīgi, lai tie nodrošinātu adekvātu

ienākumu papildinājumu. Pašreizējais Garantiju fonda

nodrošinātais uzturlīdzekļu apmērs esot neadekvāti mazs.

7.2. K. Dupate uzskata, ka Saeimas atbildes rakstā

minētie no Garantiju fonda maksājamo uzturlīdzekļu samazinājuma

mērķi nav uzskatāmi par leģitīmiem.

Taisnīguma principa kontekstā viena vecāka ģimenes esot

salīdzināmas ar visām sabiedrības grupām. Proti, uzturlīdzekļu

minimālā apmēra samazinājums esot pieļaujams tikai tādā gadījumā,

ja viena vecāka ģimenes, saņemot Garantiju fonda maksātos

uzturlīdzekļus, caurmērā nonāktu labākā situācijā nekā citas

sabiedrības grupas. Līdz ar to citu personu tiesību aizsardzība,

nodrošinot to, ka valsts atbalsts tiek sniegts visiem bērniem,

kuriem nepieciešami uzturlīdzekļi no Garantiju fonda, neesot

leģitīms uzturlīdzekļu samazinājuma mērķis.

Secinājumu

daļa