9. pants

No Satversmes 1. pantā ietvertā demokrātiskās

republikas jēdziena izriet valsts pienākums savā darbībā ievērot

virkni tiesiskas valsts pamatprincipu, arī tiesiskās paļāvības

principu. Valsts iestādēm savā darbībā jābūt konsekventām

attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem un jāievēro

tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties saskaņā ar

konkrētu tiesību normu [sk., piemēram, Satversmes tiesas 1998.

gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumu daļu un

2000. gada 24. marta sprieduma lietā Nr. 04-07(99) secinājumu

daļas 3. punktu]. Savukārt samērīguma princips noteic, ka

gadījumos, kad publiskā vara ierobežo personas tiesības un

likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp

personas un valsts vai sabiedrības interesēm (sk. Satversmes

tiesas 2007. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2006-42-01

11. punktu).

Izvērtējot kādas tiesību normas atbilstību tiesību principiem,

kas izriet no Satversmes 1. pantā noteiktajām konstitucionālajām

pamatvērtībām, jāņem vērā tas, ka šo principu izpausme dažādās

tiesību jomās var atšķirties. Arī apstrīdētās normas raksturs,

saikne ar citām Satversmes normām un vieta tiesību sistēmā

ietekmē Satversmes tiesas īstenoto kontroli. Proti, likumdevēja

rīcības brīvība konkrēta jautājuma regulēšanā var būt plašāka vai

šaurāka, un Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai Saeimas izmantotās

rīcības brīvības apjoms atbilst Satversmē noteiktajam (sk.

Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr.

2006-04-01 15.2. un 15.3. punktu).

Gadījumos, kad vienlaikus apstrīdēta kādas sociālo tiesību

jomā izdotas normas atbilstība gan no Satversmes 1. panta

izrietošajiem principiem, gan arī Satversmes 109. pantam,

atbilstība Satversmes 1. pantam parasti tiek vērtēta kopsakarā ar

Satversmes 109. pantu.

Līdz ar to apstrīdētās normas

atbilstība tiesiskās paļāvības principam un samērīguma principam

jāvērtē kopsakarā ar Satversmes 109. pantu.