101. pants
ir vienlaikus gan lex specialis, gan

lex generalis attiecībā uz 106. pantu. No vienas

puses, 101. pants paredz 106. panta ierobežojumus,

piemēram, ka tikai pilsonim ir tiesības pildīt valsts dienestu.

No otras puses, likumā paredzētā veidā Satversmes

101. pantam var noteikt tikai tādus ierobežojumus, kas

atbilst Satversmes 106. pantam, proti, kas saistīti ar

personas spējām un kvalifikāciju vai arī noteikti saskaņā ar

Satversmes 116. pantu.

Arī Lietuvas Republikas

Konstitucionālā tiesa, vērtējot līdzīgu konstitūcijas normu

mijiedarbību, norāda: "Tiesības pildīt Lietuvas Republikas valsts

dienestu vienlīdzīgos apstākļos, kas nostiprinātas Lietuvas

Republikas Konstitūcijas 33. panta pirmajā daļā, ir

saistītas ar katras personas tiesībām brīvi izvēlēties

nodarbošanos, kas nostiprinātas Konstitūcijas 48. panta pirmajā

daļā. Šajā sakarā Konstitūcijas 33. panta pirmās daļas norma

"pilsoņiem ir tiesības [...] iestāties Lietuvas Republikas valsts

dienestā vienlīdzīgos apstākļos" ir vienlaikus gan lex

specialis, gan lex generalis attiecībā uz

Konstitūcijas 48. panta pirmās daļas normu "katrs cilvēks

var brīvi izraudzīties darbu un nodarbošanos"" (Lietuvas

Republikas Konstitucionālās tiesas 2004. gada

13. decembra sprieduma lietā

Nr. 51/01-26/02-19/03-22/03-26/03-27/03 26. punkts,

http://www.lrkt.lt/

dokumentai/2004/r041213.htm).

Tādējādi no Satversmes vienotības

principa viedokļa konkrētajā gadījumā arī Satversmes

101. pantā noteiktajām pamattiesībām likumā paredzētajā

veidā ir pieļaujami tikai tādi ierobežojumi, kas: 1) noteikti ar

Satversmes 116. pantā paredzētu leģitīmu mērķi un 2) ir

samērīgi (proporcionāli) ar to.

18. Satversmes tiesa ir

secinājusi: "ikviena personas pamattiesību ierobežojuma pamatā ir

jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs. Tātad

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad" (Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas

16. punkts).

Apstrīdēto normu uzdevums ir

noteikt tiesiskas valsts principiem atbilstošu pāreju no

iepriekšējā regulējuma uz jaunajām prasībām. Šīs normas

vienlaikus vērstas gan uz valsts civildienesta pienācīgas

darbības nodrošināšanu (īstermiņā un ilgtermiņā), gan arī uz to

personu interešu nodrošināšanu, kuras Valsts civildienesta likuma

spēkā stāšanās dienā jau pildīja valsts civildienestu. Saeima

atbildes rakstā pamatoti atzīmē, ka normai ir grūti izcelt vienu

konkrētu leģitīmo mērķi, jo norma atkarībā no situācijas ir

vērsta uz vairāku interešu aizsardzību (sk.: lietas materiālu

1. sēj. 76. lpp.).

Satversmes 101. un 106. pantā

noteikto pamattiesību ierobežojums tām personām, kuras Valsts

civildienesta likuma spēkā stāšanās dienā jau pildīja valsts

civildienestu un kurām nebija augstākās izglītības, apstrīdētajās

normās noteikts, lai aizsargātu demokrātisko valsts iekārtu un

citu personu tiesības.

Būtiskākais no minētajiem mērķiem

ir citu cilvēku tiesību aizsardzība. Ievērojot to, ka valsts

civildienesta ierēdnis realizē valsts varu un viņam ir tiesības

normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ierobežot citu cilvēku

tiesības, valsts civildienesta ierēdņa kompetencei, izglītībai un

inteliģencei ir īpaša nozīme. Persona, kas uzkrājusi atbilstošas

zināšanas, izkopusi mācīšanās prasmi un attīstījusi nepieciešamās

spējas saskarsmei ar citiem sabiedrības locekļiem, daudz labāk

izprot citu cilvēku pamattiesības un var nodrošināt šo tiesību

aizsardzību augstākā līmenī.

Vienlaikus tiek aizsargāta

demokrātiskā valsts iekārta. Satversmes 1. pantā

nostiprinātais demokrātijas princips citastarp prasa valsts

funkcijas īstenot atbilstoši demokrātiskas un tiesiskas valsts

principiem. Valsts pārvaldes uzdevums ir īstenot šos principus

dzīvē. Ierēdņi, kas nespēj izprast un īstenot šos principus,

diskreditē valsti kopumā, līdz ar to mazinot valsts iedzīvotāju

uzticību savai valstij un tās demokrātiskajai iekārtai.

Turklāt arī Pieteikuma iesniedzēja

pārstāve nenoliedza, ka labas pārvaldības princips prasa, lai

valstī funkcionētu godīgs, kompetents un motivēts

civildienests.

Tādējādi apstrīdētajās normās

noteiktajam Satversmes 101. un 106. panta pamattiesību

ierobežojumam ir Satversmes 116. pantā paredzētie leģitīmie

mērķi - citu cilvēku tiesību aizsardzība un demokrātiskas valsts

iekārtas aizsardzība.

19. Satversmes tiesa

secinājusi, ka tad, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības

un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp

sabiedrības un indivīda interesēm. Lai konstatētu, vai samērīguma

princips ir ievērots, jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītie

līdzekļi ir piemēroti leģitīmo mērķu sasniegšanai, vai nav

saudzējošāku līdzekļu šo mērķu sasniegšanai un vai likumdevēja

rīcība ir atbilstoša jeb proporcionāla. Ja, izvērtējot tiesību

normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem

kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir

prettiesiska (sk.: Satversmes tiesas 2005. gada

13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu

daļas 17. punktu).

19.1. Ideāltipiskā

situācijā apstrīdētie ierobežojumi ir pilnībā piemēroti leģitīmo

mērķu sasniegšanai. Proti, mērķi var tikt sasniegti divos

veidos:

1) ierēdņi, kuriem ir pieredze un

kuru izglītošanā valsts jau ieguldījusi pūles un līdzekļus,

uzlabo savu kvalifikāciju, iegūstot augstāko izglītību;

2) ierēdņi, kuri nevēlas iegūt

augstāko izglītību, tiek aizstāti ar formālo augstāko izglītību

ieguvušiem ierēdņiem, kuri papildus apgūst kvalifikācijai

nepieciešamās specifiskās un praktiskās iemaņas un prasmes.

Tomēr likumdevējam un valsts

pārvaldes iestādēm, nosakot regulējumu, ir pienākums ņemt vērā ne

vien labāko teorētiski iespējamo situāciju, bet arī reālo

sabiedrības ekonomiskās attīstības, izglītības un iespēju līmeni.

Regulējums nedrīkst būt vērsts vienīgi uz teorētiski pareizu

modeli, tajā ir jāņem vērā arī praktiskās iespējas.

Pieņemot apstrīdētās normas,

likumdevējs bija iecerējis kompleksi pārveidot valsts

civildienestu, tostarp nodrošinot konkurētspējīgu darba samaksu

un valsts civildienesta prestižu. Kā tiesas sēdē atzīmēja

Ministru kabineta pārstāve, Noteikumu Nr. 79 projekta

izstrādāšanas laikā pastāvēja viedoklis, ka pārejas periods ir

nosakāms īss, "ņemot vērā to, ka uz ierēdņu amatiem valsts

pārvaldes institūcijās ir pietiekams skaits pretendentu ar

augstāko izglītību" (lietas materiālu 5. sēj.

56. lpp.). Tomēr laikā pēc Noteikumu Nr. 79

pieņemšanas situācija darba tirgū mainījās. Līdz ar to atsevišķās

institūcijās varēja rasties grūtības ar jaunu, kvalificētu kadru

piesaistīšanu konkrētiem ierēdņu amatiem.

Tā, piemēram, Latvijas Valsts

arhīvu ģenerāldirekcija 2005. gada 10. novembra vēstulē

Valsts civildienesta pārvaldei norāda, ka dažādu objektīvu

iemeslu dēļ vairāki ierēdņi augstāko izglītību noteiktajā termiņā

nav ieguvuši. Ņemot vērā šo ierēdņu darba pieredzi, kā arī

salīdzinoši zemo atalgojumu, kas esot viens no galvenajiem

iemesliem, lai viņus aizvietotu ar darbiniekiem, kuriem ir

augstākā izglītība, Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcija lūdz

atļaut minētajiem ierēdņiem turpināt darbu, pagarinot obligātās

prasības ieviešanas termiņu (sk.: lietas materiālu

1. sēj. 179. lpp.).

Arī Valsts meža dienesta

ģenerāldirektora vēstulē, kas iesniegta Saeimai pirms Valsts

civildienesta likuma papildināšanas ar pārejas noteikumu

7. punktu, norādīts: "Struktūrvienību vadītāji faktiski

kļūst par radušās situācijas ķīlniekiem: no vienas puses, Valsts

meža dienesta likums prasa atbildību par uzdevumu izpildi. Nav

pieļaujama situācija, kur VMD atsakās no meža ugunsgrēku

dzēšanas. No otras puses, Valsts civildienesta likums nepieļauj

štatu komplektēšanu ar darbiniekiem, kuri neatbilst šā likuma

prasībām" (lietas materiālu 3. sēj.

66. lpp.).

Ūdeņu pārvalde 2006. gada

20. jūnija vēstulē Nr. 431 sakarā ar Pieteikuma

iesniedzēja pieteikumu Administratīvajai tiesai informē, ka

2005. gadā (gadā, kad izbeigtas valsts civildienesta

attiecības ar Pieteikuma iesniedzēju) pārvalde izsludinājusi 26

konkursus uz ierēdņa amatiem, un 19 konkursi beigušies ar

pretendentu pieņemšanu darbā (sk.: lietas materiālu

1. sēj. 90. lpp.). Tomēr var piekrist Ministru

kabineta viedoklim, ka šim faktam nav izšķirošas nozīmes

sabiedrības interešu aizsardzības nodrošināšanā. Vakantos ierēdņu

amatus ir iespējams aizpildīt arī izsludinot atkārtotu konkursu,

aizvietošanas kārtībā vai ierēdņu pārcelšanas kārtībā (sk.:

lietas materiālu 3. sēj. 9. lpp.). Vakances esamība

pati par sevi neattaisno ierēdņa pienākumu uzticēšanu personai,

kura tos nespēj attiecīgā līmenī pildīt.

Taču ar Pieteikuma iesniedzēju

tūdaļ pēc civildienesta attiecību izbeigšanas noslēgti darba

līgumi par tādu funkciju izpildi, kas daļēji sakrīt ar iepriekš

izpildīto ierēdņa amatu. Proti, viņam darba līgumā paredzētajos

pienākumos ietilpa administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšana

(sk.: darba līguma Nr. 55 1.3. punktu, lietas materiālu

1. sējuma 96. lpp.).

Šādas funkcijas Pieteikuma

iesniedzējs veica sabiedriskā inspektora statusā. Likuma "Par

vides aizsardzību" 46. panta otrā daļa savulaik noteica, ka

vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas kontrolē var

iesaistīt sabiedriskos vides inspektorus, deleģējot tiem tiesības

sastādīt protokolus par administratīvajiem pārkāpumiem. Nav šaubu

par to, ka atbilstoši minētajām normām Pieteikuma iesniedzējs

bija tiesīgs veikt attiecīgo darbu, tomēr rodas šaubas, vai šādā

gadījumā leģitīmais mērķis tika sasniegts. Proti, no vienas

puses, ierēdņa amats ilgstoši paliek vakants, bet, no otras

puses, daļu no šā amata funkcijām veic uz noteiktu laiku darbā

pieņemta persona, kurai nav ierēdņa statusa.

Administratīvā pārkāpuma protokola

sastādīšana ir viena no Valsts civildienesta likuma 3. panta

pirmajā daļā noteiktajām ierēdņa funkcijām. Runa ir par funkciju

- "kontrolēt normatīvo aktu izpildi". Sabiedrība ir ieinteresēta,

lai profesionālās darbības veidā šo funkciju pildītu persona, kas

ir dienesta attiecībās ar valsti, proti, ierēdnis, kuram ir īpaši

noteikti gan zināmi ierobežojumi, gan arī zināmas sociālās

garantijas. Tas ir tiesību un pienākumu kopums, kas citastarp

vērsts uz maksimālu korupcijas riska novēršanu.

Administratīvā soda uzlikšanas

stadijā cenšoties pasargāt sabiedrību no riska, kas varētu būt

saistīts ar ierēdņa nepietiekamo izglītību, tiek pieļauts, ka

administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšanas stadijā valsts

varu realizē persona, kurai vispār nav amatpersonas statusa.

Vācijas Federālā konstitucionālā

tiesa ir norādījusi, ka Vācijas Federatīvās Republikas

Pamatlikumā ierēdniecības principi nostiprināti galvenokārt nevis

tāpēc, lai aizsargātu ierēdņu subjektīvās tiesības, bet gan, lai

nodrošinātu ierēdniecības pastāvēšanu sabiedrības labā (sk.:

Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas spriedumu lietā 2BvF

2/58 [BVerfGE 9, 268, 286]).

Tātad īstermiņā leģitīmie mērķi

atsevišķos gadījumos varbūt arī netiek sasniegti, tomēr šie

atsevišķie gadījumi jāvērtē kopsakarā ar labumu, ko no

apstrīdētajām normām kopumā gūst visa sabiedrība, it īpaši

ilgtermiņā.

19.2. Kā jau norādīts šā

sprieduma 12.5. punktā, obligātās prasības ieviešanai ir

divējāds efekts. No vienas puses, tā nosaka būtiski jaunas

prasības attiecībā uz ikviena ierēdņa dienesta gaitu un

personības attīstību. No otras puses, tā ir formāla prasība iegūt

izglītību valsts atzītā procesā.

Obligātā prasība kopsakarā ar

prasību regulāri novērtēt ierēdņa darbu ir vērsta uz to, lai

nodrošinātu valsts pārvaldes efektīvu funkcionēšanu un labas

pārvaldības principa īstenošanu atbilstošā līmenī. Jāņem vērā, ka

būtiskas prasības attiecībā uz valsts pārvaldes darba kvalitāti

izvirzās gan sakarā ar Latvijas tiesību sistēmas attīstību,

piemēram, Administratīvā procesa likuma ieviešanu, gan Latvijas

iestāšanos Eiropas Savienībā. Nepieciešamība piemēroties jaunajām

prasībām uzliek ikvienam ierēdnim par pienākumu papildināt savas

zināšanas un izkopt spējas neatkarīgi no tā, kāda izglītība viņam

jau ir.

Labums, ko sabiedrība gūst no

obligātās prasības piemērošanas, šādā gadījumā ir būtisks, it

īpaši gadījumos, kad obligātā prasība tiek piemērota ierēdņiem,

kas pilda tādas Valsts civildienesta likuma 3. pantā minētās

funkcijas kā nozares politikas vai attīstības stratēģijas

veidošana, nozares darbības koordinēšana, finanšu resursu sadale

vai kontrole, normatīvo aktu izstrādāšana.

Vienlaikus obligātā prasība noteic

formālu kritēriju - ierēdnim sava teorētiskā un praktiskā

sagatavotība attiecīgas sarežģītības pakāpes darba veikšanai ir

jāapliecina valsts atzītā izglītības iegūšanas procesā. Labums,

ko sabiedrība gūst no šā formālā kritērija piemērošanas,

visupirms ir drošība par to, ka valsts civildienesta pildīšana

uzticēta personām, kuru teorētiskā un praktiskā sagatavotība ir

pietiekama.

Dokuments par formālo izglītību

apliecina teorētiskās un praktiskās sagatavotības esamību, taču

šāda dokumenta neesamība pati par sevi katrā konkrētā gadījumā

nebūt neapliecina, ka nav arī attiecīgo zināšanu un prasmju.

Tomēr gadījumos, kad personai tiek

uzticēta valsts vara, svarīgi ir ne vien tas, vai persona ir

pienācīgi sagatavota, bet arī tas, ka šī sagatavotība ir

apliecināta noteiktā veidā un sabiedrība var būt pārliecināta, ka

persona spēj pienācīgā kvalitātē izpildīt tai uzticētos

pienākumus.

Tādējādi

sabiedrība gūst būtisku labumu no apstrīdētajās normās noteiktā

ierobežojuma un apstrīdētās normas kopumā ir piemērotas leģitīmo

mērķu sasniegšanai, it īpaši ilgtermiņā.

19.3. Vērtējot pamattiesību

ierobežojumu samērīgumu, ir jāizvērtē, vai ierobežojumi ir

nepieciešami, proti, vai leģitīmos mērķus nevar sasniegt ar

tikpat iedarbīgiem, bet personas tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem (sk.: Satversmes tiesas 2007. gada

11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-28-01

20. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja pārstāve

pauda viedokli, ka par saudzējošāku līdzekli būtu uzskatāma

iespēja Pieteikuma iesniedzējam turpināt dienestu bez augstākās

izglītības iegūšanas līdz pensijas vecuma sasniegšanai. Tomēr

šādā veidā nav iespējams sasniegt iepriekš minētos leģitīmos

mērķus. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka "saudzējošāks

līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar

kuru var sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē"

(Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma

lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas

19. punkts).

Citus iespējamos saudzējošākos

līdzekļus leģitīmā mērķa sasniegšanai lietas dalībnieki

neminēja.

19.4. Vērtējot apstrīdētās

normas atbilstību samērīguma principam, galvenokārt jāizvērtē

likumdevēja izmantoto līdzekļu radītās sekas, t. i., vai

tiesību normas piemērošana nenodara indivīda tiesībām un

likumiskajām interesēm lielākus zaudējumus nekā tie labumi, ko

iegūst sabiedrība (sk.: Satversmes tiesas 2002. gada

19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas

3.1.3. punktu un 2006. gada 11. aprīļa sprieduma

lietā Nr. 2005-24-01 11.3. punktu).

Izvērtējot sekas, ko ierobežojums

rada personai, jāņem vērā, ka obligātā prasība varēja tikt

ieviesta divos veidos. Pirmkārt, panākot, ka personas, kas jau

pilda valsts civildienestu, augstāko izglītību iegūst. Otrkārt,

atbrīvojot no dienesta personas, kurām augstākās izglītības nav.

Abos gadījumos ierobežojuma sekas personai ir atšķirīgas.

19.4.1. Mazāk būtiskas

ierobežojuma sekas ir gadījumā, ja personai tiek dota iespēja

turpināt dienestu, vienlaikus iegūstot augstāko izglītību.

Jau 1994. gada civildienesta

likumā bija iekļautas normas, kas stimulēja ierēdni (ierēdņa

kandidātu) iegūt izglītību. Saskaņā ar šā likuma 40. pantu

ierēdnim (ierēdņa kandidātam), kas, nepārtraucot valsts

civildienestu, sekmīgi mācījās izglītības iestādē, lai iegūtu

valsts civildienesta izpildei nepieciešamās zināšanas, bija

tiesības saņemt kompensāciju, kura sedza pusi no mācību gada

maksas. Turklāt likuma 43. pants paredzēja ierēdnim (ierēdņa

kandidātam), kas, nepārtraucot valsts civildienestu, sekmīgi

mācās augstskolā, mācību atvaļinājumu valsts eksāmenu kārtošanai

vai diplomprojekta (diplomdarba) aizstāvēšanai. Līdzīgas normas

ietver arī Valsts civildienesta likums.

Prasība par augstākās izglītības

iegūšanu gan prasa no personas papildu darbu, bet kopumā ir

vērsta uz personības attīstības nodrošināšanu un nav uzskatāma

par būtisku personas pamattiesību aizskārumu.

Apgrūtinoša un ierobežojoša tā ir

tiktāl, ciktāl saistīta ar nepieciešamību investēt zināmu laiku

(īpaši gadījumos, kad šīs investīcijas dēļ nav iespējams

nodrošināt pietiekamu laiku kontaktam ar nepilngadīgiem bērniem),

papildu slodzi veselībai, tostarp redzei, nepieciešamību investēt

papildu finanšu līdzekļus (maksa par iestājeksāmeniem, mācību

maksas puse, kuru iestāde nesedz, izdevumi par mācību līdzekļu

iegādi, ar nokļūšanu mācību iestādē saistītie izdevumi

u. c.), to ienākumu zudumu, ko persona, iespējams, gūtu, ja

nevis mācītos, bet strādātu.

Minētās sekas personu skar un

ierobežo jo vairāk, ja augstākās izglītības iegūšanai atvēlētais

laiks ir īss.

19.4.2. Ierobežojuma sekas

ir īpaši būtiskas gadījumā, ja persona tiek atbrīvota no valsts

civildienesta. Īpaši tas attiecas uz personām, kas daudz laika un

pūļu ir veltījušas tam, lai apgūtu dienestam nepieciešamās

zināšanas un prasmes, bet no dienesta tiek atbrīvotas vecumā, kad

jaunas profesijas pilnvērtīga apguve ir apgrūtināta.

Šīs sekas Noteikumu Nr. 79 8.

un 9. punktā ir novērstas tai personu grupai, kuru tās

skartu vissmagāk. Proti, personām, kurām līdz pensijas vecuma

sasniegšanai palikuši 5-6 gadi vai mazāk.

Arī Pieteikuma iesniedzējs

konstitucionālajā sūdzībā norāda, ka apstrīdēto normu piemērošana

viņam esot radījusi būtiskas sekas. Viņš 52 gadu vecumā esot

zaudējis gan darbu, gan profesiju un varot pretendēt tikai uz

pilnīgi nekvalificētu, tātad mazatalgotu darbu. Tiesas sēdē

Pieteikuma iesniedzējs paskaidroja, ka šobrīd strādā par apsargu,

un tādējādi darot vieglāku, bet sliktāk atalgotu darbu.

Tomēr Pārejas noteikumu

5. punkts nebija vērsts uz to, lai personas, kuras Valsts

civildienesta likuma spēkā stāšanās dienā ieņēma ierēdņa amatu,

un kurām nebija augstākās izglītības, tiktu atbrīvotas no

dienesta. Interpretējot Valsts civildienesta likuma pārejas

noteikumu 4. un 5. punktu kopsakarā, secināms, ka

likumdevējs nav vēlējies, lai personas, kuras ieņem ierēdņa

amatu, bet neatbilst obligātajai prasībai, nekavējoties atstātu

dienestu. Gluži otrādi, likumdevējs visiem ierēdņu kandidātiem

neatkarīgi no izglītības piešķīris ierēdņa statusu.

Proti, Valsts civildienesta likuma

pārejas noteikumu 4. punkts paredzēja, ka sešu mēnešu laikā pēc

šā likuma stāšanās spēkā ierēdņu kandidātiem, kuri saskaņā ar šo

likumu ieņem ierēdņu amatus, Valsts civildienesta pārvalde

piešķir ierēdņa statusu. Pamatojoties uz šo pārejas noteikumu

punktu, ar Valsts civildienesta pārvaldes 2001. gada

16. maija lēmumu Nr. 1601 Pieteikuma iesniedzējam tika

piešķirts ierēdņa statuss (sk.: lietas materiālu 1. sēj. 28.

lpp.).

Arī Saeimas pārstāvis tiesas sēdē

atzīmēja, ka likumdevēja mērķis, deleģējot termiņu noteikšanu

Ministru kabinetam, bija panākt tādus termiņus, kas nodrošina

augstākās izglītības iegūšanas iespējas.

Pārejas noteikumu

5. punktā noteiktais pamattiesību ierobežojums atbilst

samērīguma principam. Tādējādi Pārejas noteikumu 5. punkts

atbilst Satversmes 101. un 106. pantam.

19.5. Noteikumos

Nr. 79 ietvertā pamattiesību ierobežojuma samērīgums

visupirms izvērtējams sasaistē ar tiesiskās paļāvības principu.

Ierobežojums ir samērīgs tikai tad, ja tas nodrošina atbilstošu

saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu. Valsts civildienesta

pārvalde 2000. gada 5. septembra vēstulē

Nr. 13/1027, kas bija adresēta Saeimas Valsts pārvaldes un

pašvaldības lietu komisijas priekšsēdētājam, informē, ka tobrīd

valsts civiliestādēs bija nodarbināti 6219 ierēdņi un ierēdņu

kandidāti. 68 procentiem no tiem bija augstākā, 23 procentiem -

vidējā profesionālā un 9 procentiem - vispārējā vidējā izglītība

(sk.: lietas materiālu 1. sēj. 151. lpp.). Tas

ir, aptuveni viena trešā daļa no valsts civildienestā esošajām

personām Valsts civildienesta likuma izstrādāšanas laikā

obligātajai prasībai neatbilda.

19.5.1. Kā jau secināts

iepriekš (sk. šā sprieduma 19.4.2. punktu), Noteikumu

Nr. 79 8. un 9. punkts bija tieši vērsti uz

saudzējošas pārejas īstenošanu. Atbilstoši tiem līdz pensijas

vecuma sasniegšanai dienestu var turpināt personas, kurām nebūtu

lietderīgi iegūt augstāko izglītību īsi pirms dienesta laika

beigām, bet kuru tūlītēja atbrīvošana no dienesta radītu šīm

personām būtiskas sekas.

Noteikumu

Nr. 79 8. un 9. punkts nenoteic personām pamattiesību

ierobežojumus un atbilst Satversmes 1., 101. un

106. pantam.

19.5.2. Tāpat personām

pamattiesību ierobežojumus nenoteic arī Noteikumu Nr. 79

1. un 10. punkts.

Līdz ar to

Noteikumu Nr. 79 1. un 10. punkts atbilst

Satversmes 1., 101. un 106. pantam.

19.5.3. Valsts

civildienesta pārvaldes pārstāve tiesas sēdē uzsvēra, ka obligāto

prasību bija plānots sasniegt "nevis ar atlaišanu, bet ar perioda

noteikšanu" (lietas materiālu 5. sēj. 88. lpp.).

Viņa atzina, ka pārejas periods tika noteikts ar mērķi panākt,

lai tām personām, kuras jau pildīja ierēdņu pienākumus, būtu

iespēja atbilst obligātajai prasībai.

Noteikumu Nr. 79

2.-5. punktā personai tika dota iespēja izvēlēties

saudzējošākās no iespējamajām ierobežojuma sekām, proti,

izglītības iegūšanu.

Tomēr, lai konkrētajā gadījumā

pāreja būtu saudzējoša, reizē ar to bija jādod personām reālas

iespējas iegūt augstāko izglītību, proti, atvēlētajam laikam bija

jābūt pietiekoši ilgam, lai pastāvētu reālas iespējas iegūt

augstāko izglītību, turklāt atstājot personām pietiekami

elastīgas iespējas pārtraukt mācības uz laiku, ja tas

nepieciešams, piemēram, steidzamu un neatliekamu civildienesta

uzdevumu veikšanai, svarīgu ģimenes apstākļu, veselības vai

īslaicīgu materiālu grūtību dēļ.

19.5.4. Saeima apgalvo, ka

Ministru kabinets esot noteicis pakāpenisku un elastīgu

ierobežojuma piemērošanas kārtību un termiņus. Turklāt apstrīdētā

norma nemaz neprasot no personas nesamērīgas pūles ilgstošā

laikposmā, jo atbilstoši Profesionālās izglītības likumam par

augstāko izglītību atzīstama arī pirmā līmeņa profesionālā

izglītība, ko varot iegūt pat divu gadu laikā (sk.: lietas

materiālu 1. sēj. 77. lpp.).

Šāds apgalvojums ir balstīts

galvenokārt uz teorētiskajām iespējām. Noteikumu Nr. 79 2.

un 3. punkts, ja tos attiecina arī uz personām, kas iegūst

augstāko izglītību turpmākajos punktos noteiktajā kārtībā,

nodrošina reālu iespēju iegūt augstāko izglītību tikai atsevišķās

studiju programmās. Tā, piemēram, izglītību dabaszinātnēs, ko par

vēlamu zivju aizsardzības inspektoram atzīst Ūdeņu pārvalde,

divarpus gadu laikā nevarēja iegūt nedz Noteikumu Nr. 79

pieņemšanas laikā, nedz arī šobrīd.

No Valsts civildienesta pārvaldes

vēstulēm redzams, ka tā pēc būtības ir atzinusi Noteikumu

Nr. 79 2. un 3. punktā noteiktos termiņus

obligātās prasības piemērošanai (studiju pabeigšanai) -

"2004. gada 1. augusts" un "2005. gada

1. augusts" par neatbilstošiem lietderības un samērīguma

principiem. Valsts civildienesta pārvaldes 2005. gada

25. jūlija vēstulē Nr. 08/2377 Ūdeņu pārvaldei

norādīts:

"Ievērojot, ka ierēdņa

atbrīvošanas lietderības pamatojums atbilstoši [...] Noteikumu

Nr. 79 [...] 3. punktam ir konstatētais fakts par

augstākās izglītības neiegūšanu noteiktā kārtībā (nevis noteiktā

datumā, jo nav īpašas nozīmes tieši konkrētajam datumam), iestāde

ir tiesīga atbrīvot no amata tikai tos ierēdņus, kuri nav

ievērojuši Noteikumos noteikto kārtību. Līdz ar to, ja ierēdnis

ir ievērojis noteikto kārtību (savlaicīgi uzsācis studijas

augstākās izglītības iestādē, pastāvīgi sekmīgi studējis un par

to informējis iestādi), tad nav tiesības (jo nav lietderības

pamatojuma) atbrīvot ierēdni tikai tāpēc, ka studijas tiks

pabeigtas 2005. gada oktobrī, nevis līdz 2005. gada

1. augustam. Tāpat, ja ierēdnis savlaicīgi uzsāka studijas,

kuru ilgums ir četri, pieci vai vairāk gadi (nevis trīs gadi),

iestāde nav tiesīga atbrīvot šādu ierēdni" (lietas materiālu

4. sēj. 161. lpp.).

Savukārt 2007. gada

1. februāra vēstulē Nr. 08/198 Valsts civildienesta

pārvalde norāda: "Ja ierēdnis uzsāka studijas Noteikumu 4. un

5. punktā noteiktajā termiņā, lai iegūtu akadēmisko vai otrā

līmeņa profesionālo augstāko izglītību, kur studiju ilgums

saskaņā ar studiju programmu ir četri, pieci vai vairāk gadi

(turklāt Latvijā pamatā bija šādas augstākās izglītības

studijas), ierēdnim faktiski nebija iespējams iegūt augstāko

izglītību attiecīgi Noteikumu 2. un 3. punktā noteiktajā termiņā.

Tāpēc, ņemot vērā tiesību normu mērķi un samērīguma principu, ja,

iestājoties Noteikumu 2. un 3. punkta noteiktajam termiņam,

ierēdnis bija ievērojis noteikto kārtību (savlaicīgi uzsācis

studijas augstākās izglītības iestādē - attiecīgi līdz

01.10.2001. vai 01.10.2002., pastāvīgi sekmīgi studējis un par to

informējis iestādi), bet nebija ieguvis augstāko izglītību, jo

objektīvu šķēršļu dēļ (studiju ilgums saskaņā ar studiju

programmu ir četri vai vairāk gadi) bija pabeidzis tikai 3 mācību

kursus, ierēdnis varēja turpināt ierēdņa amata ieņemšanu"

(lietas materiālu 1. sēj. 149. lpp.).

Valsts civildienesta pārvaldes

apkopotie dati liecina, ka 2005. gada 1. septembrī

amatos, uz kuriem attiecās obligātā prasība par augstākās

izglītības iegūšanu līdz 2005. gada 1. augustam, darbu

turpināja 158 personas (2,62 procenti no nodarbināto ierēdņu

skaita), kurām augstākā izglītība nebija pabeigta (lietas

materiālu 1. sēj. 169. lpp.).

Tādējādi

Noteikumu Nr. 79 2. un 3. punkts, ja tos interpretē kā

prasību personai iegūt šajos punktos noteiktajā termiņā augstāko

izglītību vai atstāt valsts civildienestu, neatbilst tiesiskās

paļāvības principam, kā arī samērīguma principam un lietderības

principam.

Tomēr minētie punkti atbilst

augstāka juridiskā spēka tiesību normām, ja tos interpretē

tādējādi, ka tie neattiecas uz personām, kas minētas Noteikumu

Nr. 79 4. un 5. punktā, proti, uz tām personām, kuras

noteiktajā termiņā uzsāka studijas un turpināja tās, informējot

par studijām iestādi.

Noteikumi Nr. 79 izšķir un

atšķirīgi regulē vairākas ierēdņu grupas, proti:

1) pirmspensijas vecuma

personas;

2) personas, kas nav pirmspensijas

vecumā un iegūst augstāko izglītību;

3) personas, kas nav pirmspensijas

vecumā un neiegūst augstāko izglītību.

Ja Noteikumu Nr. 79 2. un 3

punktu visupirms saprot tā, ka tie nosaka vienotu prasības spēkā

stāšanās laiku attiecībā uz šajos punktos minēto iestāžu

ierēdņiem, kuri pildīja valsts civildienestu Valsts civildienesta

likuma spēkā stāšanās dienā un kuriem šo noteikumu normas

nenosaka citu regulējumu, tad Noteikumu Nr. 79 2. un

3. punkts atbilst tiesiskās paļāvības principam, kā arī

samērīguma principam un līdz ar to Satversmes 1., 101. un

106. pantam.

19.5.5. Noteikumu

Nr. 79 4. un 5. punkts paredzēja, ka ierēdnim jāuzsāk

studijas attiecīgi pusgada vai pusotra gada laikā. Kā redzams no

Valsts meža dienesta vēstules, šie punktu pieņemšanas laikā

nedeva reālu iespēju daļai ierēdņu iegūt atbilstošu

izglītību.

Tā Zemkopības ministrijas

2001. gada 19. janvāra vēstulē Nr. 10/154

norādīts, ka "noteikumu punktā paredzot, ka tie ierēdņi, kuriem

nav augstākās izglītības, uzsāk studijas līdz 2003. gada

1. oktobrim, Valsts meža dienestā apmēram 350 ierēdņu būs

jāatbrīvo no darba, jo Lauksaimniecības universitātes maksimālā

apmācību jauda gadā ir 150 neklātienes studentu" (lietas

materiālu 4. sēj. 210. lpp.).

No Valsts civildienesta pārvaldes

2000. gada 5. septembra vēstules Nr. 13/1027

Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības lietu komisijai redzams,

cik daudziem ierēdņiem un ierēdņu kandidātiem tobrīd bija

augstākā, vidējā profesionālā un vispārējā vidējā izglītība.

Piemēram, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā

attiecīgi bija 290, 79 un 26 šādas personas. Zemkopības

ministrijā: 1467, 940 un 159 personas (sk.: lietas materiālu

1. sēj. 151.-152. lpp.). Tādējādi ir apšaubāms,

vai, pieņemot Noteikumus Nr. 79, tika apsvērts, kas notiktu

tad, ja tikai abu minēto ministriju ierēdņi un ierēdņu kandidāti,

t. i. vairāk nekā 1200 personas bez augstākās

izglītības vienā un tajā pašā gadā gribētu studēt vienā un tajā

pašā specialitātē. Tomēr attiecībā uz Valsts meža dienestā

strādājošām personām ar vidējo profesionālo izglītību šī prasība

tika mainīta, pieņemot Grozījumu Valsts civildienesta likumā,

proti, papildinot likumu ar pārejas noteikumu 7. punktu.

Noteikumu Nr. 79 4. un

5. punktā noteiktais termiņš ir saprātīgs un tiesiskās

paļāvības principam atbilstošs tiktāl, ciktāl personām bija

reālas iespējas uzsākt studijas atbilstošā specialitātē.

Atsevišķos gadījumos tas, ka

personai bija jāiestājas augstākajā mācību iestādē visai īsā

laikā, turklāt ļoti daudziem ierēdņiem vienā laikā, varēja radīt

problēmas atsevišķās specialitātēs vai atsevišķām personām. Tomēr

Satversmes tiesas rīcībā nav informācijas, ka šādas problēmas

patiešām bijušas un ka personas objektīvu apstākļu dēļ nav

varējušas uzsākt studijas.

Vēl vairāk, Pieteikuma iesniedzējs

paskaidroja, ka 2002. gada rudenī viņš iestājies divās

augstskolās: Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža

fakultātē un Juridiskajā koledžā. Vispirms viņš esot stājies

Juridiskajā koledžā, bet ilgi nevarējis sagaidīt atbildi, tāpēc

iestājies Meža fakultātē. Konkrētajā gadījumā iespējai uzsākt

studijas noteiktais termiņš bija pietiekams (sk.: lietas

materiālu 4. sēj. 174. lpp.).

Tādējādi

Noteikumu Nr. 79 4. un 5. punkts atbilst samērīguma

principam un tiesiskās paļāvības principam un līdz ar to -

Satversmes 1., 101. un 106. pantam.

19.5.6. Noteikumu Nr. 79

6. punkts paredz ierēdnim pienākumu noteiktā termiņā

iesniegt valsts pārvaldes iestādes vadītājam augstākās izglītības

iestādes izsniegtu izziņu par studijām. Šis punkts pats par sevi

neietver personas pamattiesību ierobežojumu, tāpēc tas atbilst

Satversmes 1., 101. un 106. pantam.

19.5.7. Noteikumu

Nr. 79 7. punkts paredz: "Ierēdni, kurš šo noteikumu

4., 5. vai 6. punktā norādītajā termiņā neiesniedz izziņu,

atbrīvo no ierēdņa amata sakarā ar neatbilstību obligātajām

prasībām." Valsts civildienesta pārvalde to interpretē kā prasību

iegūt augstāko izglītību iespējami īsākā laikā, tas ir, bez

pārtraukumiem ierēdnim svarīgu apstākļu (bērna kopšana vai citi

svarīgi ģimenes apstākļi, veselības problēmas, īslaicīgas

finansiālas grūtības) dēļ vai pat dienestam svarīgu uzdevumu

izpildes dēļ, kā arī tādēļ, ka mācību iestāde tiek mainīta

atbilstoši specialitātei.

Tā, piemēram, Valsts civildienesta

pārvalde, nevērtējot, vai mācību iestāde mainīta atbilstoši

ieņemamajā amatā nepieciešamajām zināšanām, ir pieprasījusi

izbeigt valsts civildienesta attiecības ar personu, kura strādāja

Lauku atbalsta dienestā, un studijas, kas tika uzsāktas Latvijas

Policijas akadēmijā, kur pabeigti divi mācību kursi, turpināja

Latvijas Lauksaimniecības universitātē (sk.: lietas materiālu

1. sēj. 221-229. lpp.).

Tāpat Valsts civildienesta

pārvalde pieprasījusi izbeigt dienesta attiecības ar personu, kas

studijas pēc 2. kursa pārtraukusi uz laiku ģimenes un

finansiālu apstākļu dēļ, jo ģimenē ir divi bērni, bet mācības

augstskolā atbilstoši valsts civildienesta prasībām uzsākuši abi

vecāki. Turklāt netika ņemts vērā tas, ka šī persona papildus

tiešajiem darba pienākumiem studiju pārtraukuma laikā veikusi

papildu uzdevumus, nodrošinot dabas aizsardzības noteikumu

ievērošanas kontroli Ramsāres konvencijas noteiktajā vietā -

Lubānas mitrāja kompleksā (sk.: lietas materiālu 1. sēj.

193.-196. lpp.).

Valsts civildienesta pārvalde

vēstulēs iestādēm norāda: "personiski, materiāli apstākļi, mācību

iestāžu maiņa, neturpinot sasniegto izglītības līmeni, vai

darbnespēja (t.sk. bērna kopšanas atvaļinājums) nevar kalpot kā

objektīvs šķērslis minētās kārtības neievērošanai, kā rezultātā

minētie apstākļi nevar būt kā pamatojums Noteikumos noteiktās

kārtības neievērošanai" (lietas materiālu 1. sēj. 178.,

183., 192., 196. lpp.).

Šāda Noteikumu Nr. 79

interpretācija daudzos gadījumos var neatbilst tiesiskās

paļāvības principam, kā arī samērīguma principam. Labums, ko

sabiedrība gūst, acīmredzami nav lielāks par personas tiesību

ierobežojumu.

Atšķirībā no Valsts civildienesta

likuma 30. panta trešās daļas, kas paredz, ka pusi no mācību

gada maksas ierēdnim sedz, ja viņš "sekmīgi mācās" izglītības

iestādē, Noteikumu Nr. 79 4., 5. un 6. punkts

prasa, lai ierēdnis studētu un iesniegtu izziņu par studijām

(nevis sekmīgi studētu, iespējami īsākā laikā pabeigtu).

Augstskolu likums studentam paredz tiesības studijas uz laiku

pārtraukt, tās atkal atsākot.

Saudzīga pāreja un

proporcionalitāte tiek nodrošināta, ja augstākā izglītība tiek

iegūta konkrētajiem apstākļiem un konkrētajai personai saprātīgā

laika posmā.

Tādējādi

attiecībā uz personām, kuras noteiktajā termiņā uzsāka studijas

augstākās izglītības iestādē un tās uz laiku pārtrauca būtisku

attaisnojošu apstākļu dēļ, Noteikumu Nr. 79 7. punkts

neatbilst tiesiskās paļāvības principam un samērīguma principam,

un līdz ar to Satversmes 1., 101. un 106. pantam.

Vienlaikus Satversmes tiesa ņem

vērā, ka Valsts civildienesta likums paredz regulāru ierēdņa

darbības izvērtēšanu. Atbilstoši Ministru kabineta

2001. gada 13. februāra instrukcijai Nr. 2

"Ierēdņa darbības un tās rezultātu novērtēšanas kārtība" ierēdņa

darbību un tās rezultātus reizi gadā novērtē pretendentu un

ierēdņu vērtēšanas komisija. Novērtēšanas rezultāts var tikt

izmantots kā pamatojums lēmumam par ierēdņa neatbilstību

ieņemamajam amatam. Tādējādi pastāv mehānisms, kas, neatkarīgi no

tā, vai formālās augstākās izglītības iegūšana ir pabeigta,

pārejas posmā ļauj turpināt dienestu tikai tiem ierēdņiem, kuru

faktisko zināšanu un prasmju kopums nodrošina amata pienākumu

izpildi nepieciešamajā kvalitātē.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Atzīt Valsts

civildienesta likuma pārejas noteikumu 5. punktu par

atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1., 91., 101. un 106.

pantam.

2. Atzīt

Ministru kabineta 2001. gada 20. februāra noteikumus

Nr. 79 "Ierēdnim izvirzāmās obligātās prasības - augstākā

izglītība - piemērošanas kārtība un termiņš" 1.-6. un

8.-10. punktu par atbilstošiem Latvijas Republikas

Satversmes 1., 91., 101. un 106. pantam.

3. Atzīt

Ministru kabineta 2001. gada 20. februāra noteikumus

Nr. 79 "Ierēdnim izvirzāmās obligātās prasības - augstākā

izglītība - piemērošanas kārtība un termiņš" 7. punktu par

atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1., 91., 101. un 106.

pantam, izņemot gadījumus, kad tas attiecas uz sprieduma nolēmumu

daļas 4. punktā minētajām personām.

4. Attiecībā uz

personām, kuras noteiktajā termiņā uzsāka studijas augstākās

izglītības iestādē un tās būtisku attaisnojošu apstākļu dēļ uz

laiku pārtrauca, atzīt Ministru kabineta 2001. gada

20. februāra noteikumu Nr. 79 "Ierēdnim izvirzāmās

obligātās prasības - augstākā izglītība - piemērošanas kārtība un

termiņš" 7. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 1., 101. un 106. pantam un spēkā neesošu no spēkā

stāšanās dienas.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums pasludināts Rīgā

2007. gada 10. maijā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris