106. pants
noteic: "Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties

nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un

kvalifikācijai. Piespiedu darbs ir aizliegts. Par piespiedu darbu

netiek uzskatīta iesaistīšana katastrofu un to seku likvidēšanā

un nodarbināšana saskaņā ar tiesas nolēmumu." Acīmredzami, ka

lietā izvērtējama tikai apstrīdēto normu atbilstība šā panta

pirmajam teikumam.

Satversmes tiesa ir secinājusi:

"Ar Satversmes 106. pantā ietverto jēdzienu "nodarbošanās"

saprotams tāda veida darbs, kas prasa atbilstošu sagatavotību un

kas ir cilvēka eksistences avots, kā arī profesija, kas cieši

saistīta ar katra indivīda personību kopumā. [...] Tā kā arī

darbs valsts civildienestā uzskatāms par tādu nodarbošanos, kas

ir cilvēka eksistences avots un kam ir nepieciešama atbilstoša

sagatavotība, uz to ir attiecināmas Satversmes 106. panta

pirmajā teikumā garantētās tiesības" (Satversmes tiesas

2003. gada 18. decembra sprieduma lietā 2003-12-01

7. punkts). "Satversmes 106. panta izpratnē

tiesības brīvi izvēlēties darbavietu un nodarbošanos nozīmē,

pirmkārt, visām personām vienlīdzīgu pieeju darba tirgum un,

otrkārt, to, ka valsts nedrīkst noteikt personām citus

ierobežojošus kritērijus kā vien noteiktas to spēju un

kvalifikācijas prasības, bez kurām persona nevarētu pildīt

attiecīgā amata pienākumus" (Satversmes tiesas 2003. gada

20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-21-01 secin. daļas

1. punkts).

Satversmes tiesa arī ir atzinusi,

ka "Satversmes 106. pantā garantētās tiesības brīvi izvēlēties

nodarbošanos ir nesaraujami saistītas ar attiecīgās personas

spējām un kvalifikāciju. Tādējādi robežas personas tiesībām brīvi

izvēlēties nodarbošanos noteiktas jau pašā Satversmes

106. pantā" (Satversmes tiesas 2002. gada

4. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-16-01

2.2. punkts). "Katras nodarbošanās kvalifikācijas

prasības ietver minimālo izglītības līmeni, teorētisko zināšanu,

prasmes un atbildības pakāpi, kas nepieciešama šā darba

pamatuzdevumu sekmīgai izpildei", tomēr "[augstākā juridiskā]

izglītība ir tikai viens no kritērijiem, lai persona pierādītu

savu piemērotību attiecīgā amata pildīšanai" (Satversmes

tiesas 2002. gada 4. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2001-16-01 2.2. un 4.2. punkts).

Satversmes 106. panta pirmais

teikums noteic personai tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos,

ņemot vērā visu to spēju, zināšanu un prasmju kopumu, kas

raksturo konkrētās personas sagatavotību un piemērotību zināma

darba izpildei, ņemot vērā gan izglītību, gan arī praktisko

pieredzi konkrētā darbā, gan arī citas zināšanas, prasmes un

iemaņas, ko attiecīgā persona ieguvusi un attīstījusi.

Tas neliedz valstij noteikt

prasības, saskaņā ar kurām personai, izvēloties noteiktu

nodarbošanos, ir jāapliecina savas spējas un kvalifikācija.

Piemēram, var pieprasīt nokārtot valsts noteiktus pārbaudījumus

vai iegūt izglītību valsts atzītā mācību procesā. Tomēr šādām

prasībām ir jābūt pamatotām un tās vērtējamas kā attiecīgo

pamattiesību ierobežojums, proti, atbilstoši Satversmes

116. pantā noteiktajiem kritērijiem.

Var piekrist gan Pieteikuma

iesniedzēja, gan Ministru kabineta viedoklim, ka apstrīdētās

normas paredz Pieteikuma iesniedzējam Satversmes 106. pantā

noteikto pamattiesību ierobežojumu.

16. Satversmes 116. pants

noteic, ka 106. pantā paredzētās tiesības "var ierobežot likumā

paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības,

demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un

tikumību". Līdz ar to 106. pantā paredzēto tiesību ierobežojums

vērtējams atbilstoši 116. panta kritērijiem.

Tas nozīmē, ka Satversmes 106.

pantā nostiprināto tiesību ierobežojumam ir jāatbilst šādām

prasībām: 1) tam jābūt noteiktam ar likumu; 2) tam jāatbilst

leģitīmam mērķim, kuru valsts vēlas sasniegt, nosakot šo

ierobežojumu; 3) tam jāatbilst samērīguma principam (sk.:

Satversmes tiesas 2003. gada 20. maija sprieduma lietā

Nr. 2002-21-01 2. punktu).

Lietā nav strīda par to, ka

ierobežojums Satversmes 106. pantā noteiktajām pamattiesībām

noteikts likumā, kā arī saskaņā ar to. Tāpēc atliek vienīgi

izvērtēt, vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis un vai

ierobežojums atbilst samērīguma principam.

Gadījumos, kad Satversmes

106. pantā noteikto tiesību īstenošana notiek valsts

dienesta ietvaros, šīm tiesībām noteiktie ierobežojumi

izvērtējami kopsakarā ar Satversmes 101. pantu.

17. Satversmes

101. panta pirmā daļa noteic: "Ikvienam Latvijas pilsonim ir

tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un

pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu." Savukārt otrā

daļa paredz: "Pašvaldības ievēlē pilntiesīgi Latvijas pilsoņi un

Eiropas Savienības pilsoņi, kas pastāvīgi uzturas Latvijā.

Ikvienam Eiropas Savienības pilsonim, kas pastāvīgi uzturas

Latvijā, ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties

pašvaldību darbībā. Pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda."

Acīmredzami, ka lietā izvērtējama tikai apstrīdēto normu

atbilstība 101. panta pirmajai daļai.

Aplūkojot Satversmes

101. panta pirmo daļu kopsakarā ar Satversmes 91. panta

otro teikumu, jāsecina, ka Satversmes 101. panta pirmajā

daļā noteiktās pamattiesības realizējamas bez jebkādas

diskriminācijas, t. i., vienlīdzīgi. Tātad pilsonim ir

tiesības likumā noteiktajā veidā pildīt valsts dienestu bez

jebkādas diskriminācijas.

Līdzīgas tiesības expressis

verbis ietvertas daudzu citu valstu konstitūcijās.

Salīdzinošo konstitucionālo tiesību pētnieki ir atzīmējuši, ka

valsts pilsoņu vienlīdzība līdztekus aktīvo un pasīvo vēlēšanu

tiesību vienlīdzībai rod īpašu izpausmi vienlīdzīgā pieejā

publiskajiem amatiem un funkcijām (sk.: Weber A.

Menschenrechte. Texte und Fallpraxis. München, Sellier. European

Law Publishers, 2004, S. 893).

Tā, piemēram, Lietuvas

Republikas Konstitūcijas 33. panta pirmā daļa noteic, ka

pilsoņiem ir vienlīdzīgas iespējas pildīt Lietuvas Republikas

valsts dienestu; Krievijas Federācijas Konstitūcijas

32. panta ceturtā daļa paredz, ka Krievijas Federācijas

pilsoņiem ir vienlīdzīga pieeja valsts dienestam; Portugāles

Republikas Konstitūcijas 50. panta pirmā daļa paredz, ka

visiem pilsoņiem ir tiesības vienlīdzīgi un bez ierobežojumiem

ieņemt publiskus amatus; Slovākijas Republikas Konstitūcijas

30. panta ceturtā daļa noteic, ka visiem pilsoņiem ir

vienlīdz pieejami vēlēti vai publiski amati (sk.:

www.codices.venice.int).

Šīs tiesības saskan ar ANO

Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 21. panta otro daļu,

kas noteic, ka "katram cilvēkam ir tiesības uz līdztiesīgu pieeju

valsts dienestam savā zemē". Savukārt ANO Starptautiskā pakta par

pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 25. pants paredz, ka

katram pilsonim neatkarīgi no jebkādām 2. pantā minētajām

atšķirībām un bez nepamatotiem ierobežojumiem ir jābūt tiesībām

un iespējai uz vispārējas vienlīdzības pamatiem pildīt valsts

dienestu savā valstī.

Tomēr ANO Cilvēktiesību komiteja

ir secinājusi, ka šīs tiesības neparedz katram pilsonim garantētu

vietu valsts dienestā (sk.: Communication No. 552/1993;

Wieslaw Kall v. Poland. United Nations. Report of the Human

Rights Committee. Volume II. United Nations. New York, 1999, p.

105-112).

Savukārt Vācijas Federālā

konstitucionālā tiesa ir secinājusi, ka profesijās, kas saistītas

ar valsti, "profesijas izvēles brīvība pastāv tikai to amatu

ietvaros, ko valsts izveidojusi" (Vācijas Federālās

konstitucionālās tiesas spriedums lietā 1BvR 787/80 [BVerfGE 73,

280, 292]).

Arī Satversmes 101. pants

neuzliek valstij pienākumu nodrošināt katrai personai, kura to

vēlas, iespēju pildīt valsts dienestu. Satversmes tiesa ir

secinājusi, ka "Satversmes 101. panta pirmā daļa nevis

noteic absolūtas tiesības personai pildīt valsts dienestu, bet

norāda uz to, ka šīs tiesības īstenojamas "likumā paredzētā

veidā". Tātad šo tiesību izmantošanas veids nosakāms ar

likumu" (sk.: Satversmes tiesas 2006. gada

11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2005-24-01

8. punktu).

Saeimas atbildes rakstā izteikts

viedoklis, ka tiesības pildīt valsts dienestu tām personām, kuras

saskaņā ar 1994. gada civildienesta likumu bija ierēdņi un

kurām nebija augstākās izglītības, tika ierobežotas tādā veidā,

ka šīm personām, lai tās saglabātu līdzšinējās tiesības (ierēdņa

amatu), bija jāiegūst augstākā izglītība.

Arī Ministru kabinets atzīst, ka

Noteikumi Nr. 79 paredz Pieteikuma iesniedzējam Satversmes

101. pantā noteikto pamattiesību ierobežojumu.

Lai konstatētu, vai minētie

ierobežojumi atbilst Satversmes 101. pantam, visupirms

jāizvērtē, vai šie ierobežojumi:

1) noteikti likumā paredzētajā

veidā;

2) ir pieļaujami no Satversmes

vienotības principa viedokļa.

17.1. Tiesas sēdē Saeimas

pārstāvis pamatoti norādīja, ka obligātā prasība kā tāda ir

noteikta likumā. Ja likums paredz šo prasību, tad Ministru

kabinetam var deleģēt šīs prasības spēkā stāšanās laika un

kārtības noteikšanu. Līdz ar to ierobežojumi ir noteikti likumā

paredzētajā veidā.

17.2. Izvērtējot, kādus

ierobežojumus "likumā paredzētajā veidā" ir pieļaujams noteikt

Satversmes 101. pantā garantētajām tiesībām pildīt valsts

dienestu, jāņem vērā Satversmes vienotības princips. Satversmes

tiesa vairākkārt norādījusi, ka "Satversme ir vienots veselums,

un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski" (Satversmes

tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 2. punkts un

2006. gada 2. novembra sprieduma lietā

Nr. 2006-07-01 14. punkts).

Vērtējot kopsakarā Satversmes

101. un 106. pantu, secināms, ka Satversmes