2. pants

Konstitucionālās sūdzības iesniedzējs Eduards

Ikvilds (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) lūdz atzīt Fondēto

pensiju likuma 4. panta otro daļu un Pārejas noteikumu 2. punktu

un 3. punkta 4. un 5. apakšpunktu (turpmāk - apstrīdētās normas)

par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

Satversme) 1., 105. un 109. pantam.

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka Fondēto pensiju likums esot

izstrādāts un pieņemts, lai izveidotu finansiāli pašpietiekamu,

stabilu un ekonomiski pamatotu pensiju sistēmu.

Pensijas apmērs esot atkarīgs no personas līdzdalības pensijas

kapitāla uzkrāšanā. Pieteikuma iesniedzējs kopš 2003. gada 1.

decembra esot brīvprātīgs fondēto pensiju shēmas dalībnieks.

Kļūstot par fondēto pensiju shēmas dalībnieku, esot bijis

iespējams uzkrāt papildu pensijas kapitālu, jo Pieteikuma

iesniedzējs varējis pats līdzdarboties tā uzkrāšanā, izvēloties

ieguldījumu plānu un tādējādi nodrošinot augstāku ienākumu

atvietojuma līmeni vecumdienās.

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka atbilstoši Satversmes tiesas

praksei tiesības uz pensijas izmaksu neatkarīgi no pensijas

finansēšanas avota ietilpstot Satversmes 105. panta saturā.

Savukārt tiesības uz sociālo nodrošinājumu esot pārkāptas ar to,

ka valsts bez leģitīma mērķa grozījusi tiesisko regulējumu, kas

konkretizē Satversmes 109. pantā noteiktās pamattiesības, turklāt

pārkāpjot tiesiskas valsts principus - tiesiskās paļāvības

principu, samērīguma principu un sociāli atbildīgas valsts

principu.

Fondēto pensiju likuma 4. panta otrā daļa nemainīgā redakcijā

esot bijusi spēkā kopš 2001. gada 1. jūlija, un līdz ar to neesot

šaubu, ka tādas personas paļaušanās uz tiesisko regulējumu

fondēto pensiju jomā, kura veikusi iemaksas fondēto pensiju

shēmā, ir bijusi likumīga, saprātīga un pamatota. Pieņemot

grozījumus Fondēto pensiju likumā, neesot paredzēts periods

pārejai uz jauno tiesisko regulējumu, kā arī kompensācijas

mehānisms. Līdz ar to, pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, Saeima,

pieņemot apstrīdētās normas, pārkāpusi tiesiskās paļāvības

principu.

Pensija esot viens no sociālās drošības pasākumiem, ko valsts

realizējot, lai nodrošinātu sociāli atbildīgas valsts principa

ievērošanu. Pensijai esot ne tikai ekonomiskā funkcija -

kompensēt personai ienākumu zudumu, bet arī sociālā funkcija -

nodrošināt personai iespējas saglabāt pilnvērtīga sabiedrības

locekļa statusu. Iemaksu likmei fondēto pensiju shēmā

samazinoties no astoņiem līdz diviem procentiem, fondēto pensiju

shēmas ienesīgums neatkarīgi no personas izraudzītā ieguldījumu

plāna esot samazinājies.

Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, Pārejas noteikumu 3.

punkta 4. apakšpunktam esot atpakaļvērsts spēks, jo likme - divi

procenti no iemaksu objekta - tiekot piemērota arī tām iemaksām,

kuras fondēto pensiju shēmas dalībnieks jau veicis līdz 2009.

gada 1. maijam.

Pieteikuma iesniedzējs pauž viedokli, ka sasteigtā apstrīdēto

normu pieņemšanas procedūra liecina par to, ka šo normu mērķis ir

nevis valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta (turpmāk -

sociālais budžets) ieņēmumu un izdevumu sabalansēšana, bet valsts

budžeta deficīta segšana. Līdz ar to apstrīdētajām normām neesot

leģitīma mērķa. Likumdevēja izvirzītais mērķis - sociālā budžeta

sabalansēšana - ar apstrīdētajām normām neesot sasniedzams.

Pieteikuma iesniedzējs piekrīt, ka pašreizējā valsts

ekonomiskā situācija liek likumdevējam meklēt risinājumus, kā

samazināt valsts budžeta izdevumus, tai skaitā sociālā budžeta

izdevumus. Taču Saeima, pieņemot apstrīdētās normas, neesot

vispusīgi izvērtējusi to, cik liels būs finansiālais ieguvums

sociālajā budžetā un kādas sekas apstrīdētās normas izraisīs

personai, kad tā izmantos savas tiesības pensionēties. Pieņemot

apstrīdētās normas, neesot analizēti un apsvērti pasākumi, kas

tiks īstenoti, lai nodrošinātu sociālā budžeta ilgtspēju. Šādu

pasākumu neesamība, nevēlēšanās tos izstrādāt un īstenot liecinot

par to, ka sociālā budžeta pastāvēšana ir apdraudēta. Likumdevēja

izraudzītos līdzekļus nevarot uzskatīt par samērīgiem, jo,

pieņemot apstrīdētās normas, neesot izvērtēta to sociālā

ietekme.

Pieteikuma iesniedzējs pieļauj, ka likumdevējs nākotnē var

atjaunot sākotnēji paredzētās iemaksu likmes pārdali vienlīdzīgās

daļās starp pensiju sistēmas pirmo līmeni un fondēto pensiju

shēmu. Tomēr mantisko zaudējumu - neiegūto peļņu - neesot

iespējams atlīdzināt, jo emitēto finanšu instrumentu ienesīgums

nākotnē varot nebūt tik augsts, kāds tas bija 2009. un 2010.

gadā.

Rakstveida paskaidrojumos, kurus Pieteikuma iesniedzējs

Satversmes tiesai iesniedzis pēc iepazīšanās ar lietas

materiāliem, norādīts, ka persona, pievienojoties fondēto pensiju

shēmai, esot akceptējusi tos nosacījumus, kuri pastāvēja līdz

apstrīdēto normu pieņemšanai. Tādēļ neesot korekti salīdzināt

personas, kurām tika dota iespēja piedalīties fondēto pensiju

shēmā brīvprātīgi, ar personām, kuras ir pakļautas obligātai

dalībai fondēto pensiju shēmā, jo likumdevējs neesot paredzējis

iespēju atteikties no dalības fondēto pensiju shēmā pat tad, ja

tiek būtiski mainīti tās nosacījumi. Lietā neesot strīda par to,

ka augstās inflācijas un finanšu krīzes iespaidā samazinājās

fondēto pensiju shēmā izdarīto ieguldījumu ienesīgums un

rezultātā tās dalībnieki cieta zaudējumus. Šie zaudējumi būtu

nozīmīgi tikai tad, ja 2009. gadā būtu jāveic izmaksas no fondēto

pensiju shēmā uzkrātajiem līdzekļiem.

Pieteikuma iesniedzējs pauž pārliecību, ka šāda tiesiskā

regulējuma grozīšana - neievērojot tiesiskas valsts principus un

adekvātu likumdošanas procedūru - neveicina sabiedrības uzticību

likumdevēja darbam kā tādam. Tas varot izraisīt tālejošas sekas -

sabiedrība varot zaudēt uzticību fondēto pensiju shēmai un,

iespējams, censties pat izvairīties no sociālajiem

maksājumiem.