3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdētās normas, -

Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja viedoklim

un lūdz atzīt, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1., 105.

un 109. pantam.

Lai īstenotu Satversmes 109. panta prasības attiecībā uz

sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā, Latvijā esot izveidota

pensiju sistēma, kas darbojas trijos līmeņos. Pensijas apmērs

esot atkarīgs no iemaksām. Persona, kura iemaksā vairāk vai

atliek pensionēšanos uz vēlāku laiku, pensijas vecumā gūstot

lielākus ienākumus. Visos trijos līmeņos šīs iemaksas tiekot

uzkrātas, pelnot procentus un krājot pensijas kapitālu. Fondēto

pensiju shēma esot balstīta uz individuālo sociālās

apdrošināšanas iemaksu ieguldījuma principu. Tas nozīmējot, ka

šīs shēmas ietvaros valsts noteikta daļa no personas sociālās

apdrošināšanas iemaksām vecuma pensijai tiek investēta finanšu

kapitāla tirgū, lai šie naudas līdzekļi pelnītu procentus. Līdz

ar to tiekot ne vien veidots uzkrājums, bet vienlaikus arī

stimulēta ekonomika.

Pēc Saeimas ieskata, neesot pamatots no pieteikuma izrietošais

secinājums, ka lielāks ieguldījums pensiju sistēmas otrajā līmenī

nodrošinot papildu pensijas kapitālu un augstāku dzīves līmeni

vecumdienās, jo pensiju sistēmas pirmā līmeņa ienesīgums

laikposmā no 2001. gada līdz 2009. gadam kopumā esot audzis

straujāk nekā otrā līmeņa ienesīgums. Tādējādi neesot

viennozīmīgi konstatējams, ka apstrīdētās normas pārkāptu

personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Tāpat neesot

konstatējams arī tas, ka apstrīdētās normas aizskartu personas

tiesības uz īpašumu, jo tiesības uz pensijas izmaksu personai

saglabājoties neatkarīgi no tā, kurā pensiju līmenī veiktas

iemaksas.

Saeima norāda, ka 2009. gadā esot strauji pasliktinājusies

valsts ekonomiskā situācija, pieaudzis bezdarbs, samazinājušies

iedzīvotāju darba ienākumi un ieņēmumi sociālajā budžetā. Šādos

apstākļos esot bijusi nepieciešama neatliekama rīcība situācijas

atrisināšanai, jo sociālajā budžetā uzkrātā finanšu rezerve 2009.

gada 1. janvārī bijusi 951,1 miljons latu, bet 2010. gada beigās

esot prognozēts tās samazinājums līdz 383,1 miljonam latu.

Samazinot iemaksu likmi fondēto pensiju shēmā, esot prognozēts,

ka sociālā budžeta ieņēmumi palielināsies. Saeima uzskata, ka

iemaksu likmes maiņa no desmit uz sešiem procentiem atspoguļo

optimālu sadali starp pensiju sistēmas pirmo un otro līmeni un

nodrošina to, ka pensiju sistēma varēs darboties ilgstoši.

Apstrīdēto normu mērķis esot optimizēt sociālās apdrošināšanas

pakalpojumu sniegšanu, nodrošinot sociālā budžeta spēju darboties

un ilgtspēju laikā, kad nepieciešams sabalansēt sociālā budžeta

ieņēmumus un izdevumus. Tādējādi apstrīdētajām normām esot

leģitīms mērķis, proti, nodrošināt valsts sociālās apdrošināšanas

sistēmas darbību ilgtermiņā, sasniedzot Satversmes 116. pantā

minēto mērķi - sabiedrības labklājību.

Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētās normas esot saudzējošākais no

iespējamiem risinājumiem, jo, samazinot iemaksu likmi pensiju

sistēmas otrajā līmenī un attiecīgi palielinot iemaksu likmi

pirmajā līmenī, faktiski tiekot palielināts pirmā līmeņa pensijas

apmērs. Tādējādi hipotētiskais ierobežojums, ko radot apstrīdētās

normas, esot ievērojami mazāks par visas sabiedrības ieguvumu no

sociālā budžeta ieņēmumu un izdevumu līdzsvarošanas.

Saeima norāda, ka Satversmes 105. un 109. pants neuzliekot

valstij pienākumu paredzēt pensiju sistēmas dalījumu pirmajā un

otrajā līmenī, kā arī neliedzot noteikt šādu sadalījumu pensiju

sistēmas ietvaros.

Analizējot likumdošanas procesu, kura ietvaros apstrīdētās

normas tika pieņemtas, Saeima atsaucas uz Satversmes tiesas 2009.

gada 26. novembra spriedumā lietā Nr. 2009-08-01 secināto, ka

likumprojekta atzīšana par steidzamu un konkrēta priekšlikumu

iesniegšanas termiņa noteikšana, ja vien deputātam, kas vēlas

iesniegt priekšlikumu, ir iespēja to noformēt atbilstoši likuma

prasībām, pati par sevi neesot uzskatāma par Kārtības ruļļa

pārkāpumu.