2. pants

Pieteikuma iesniedzējs - divdesmit 10. Saeimas

deputāti - uzskata, ka Satversmes 1. un 109. pantam neatbilst

Fondēto pensiju likuma 4. panta pirmā daļa (turpmāk - apstrīdētā

norma).

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka no Satversmes 1. panta

izriet vairāki tiesību pamatprincipi: tiesiskās paļāvības

princips, sociālas valsts princips un sociālās solidaritātes

princips. Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, esot pārkāpis

šos principus.

Sociālās apdrošināšanas attiecības rodoties uz likuma pamata

vienlaikus ar darba attiecību izveidošanos. Darba ņēmējs sociālās

apdrošināšanas iemaksas veicot ar darba devēja starpniecību,

proti, darba devējs aprēķinot un iemaksājot sociālās

apdrošināšanas speciālajā budžetā (turpmāk arī - speciālais

budžets) gan darba devēja, gan darba ņēmēja sociālās

apdrošināšanas iemaksu daļu. Turklāt vērā ņemams esot tas, ka

sociālās apdrošināšanas iemaksas ir nodoklis.

Pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, sociālajai apdrošināšanai

pakļauto personu tiesības nedrīkstot saistīt ar to, vai cita

persona - darba devējs - ir vai nav pienācīgi pildījusi likumā

noteiktos pienākumus. Tieši valstij, nevis darba ņēmējam esot

pienākums nodrošināt, lai darba devējs veiktu sociālās

apdrošināšanas iemaksas.

Personai esot tiesības paļauties uz to, ka visas valsts

institūcijas ievēros likumus, proti, valsts institūcijas

nodrošinās sociālās apdrošināšanas iemaksu iekasēšanu. Valsts

ieņēmumu dienestam kā šā nodokļa administrētājam esot pietiekami

plašas pilnvaras, lai kontrolētu nodokļu maksāšanu, veiktu

piedziņas bezstrīdus kārtībā, sniegtu prasības tiesā, piemērotu

administratīvās sankcijas. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata,

likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, jau iepriekš esot

pieļāvis iespēju, ka darba devējs varētu nepildīt nodokļu

maksāšanas pienākumu.

Vērtējot apstrīdēto normu Satversmes 109. panta aspektā, esot

jāņem vērā, ka Latvijas pensiju sistēma balstās uz apdrošināšanas

principu, proti, sociālās apdrošināšanas iemaksas veido katras

personas pensijas kapitālu. Līdz ar to apstrīdētā norma noteiktai

personu grupai liedzot tiesības uz sociālo nodrošinājumu.

Tiesības uz sociālo nodrošinājumu esot pārkāptas ar to, ka valsts

bez leģitīma mērķa grozījusi tiesisko regulējumu, kas konkretizē

Satversmes 109. pantā noteiktās pamattiesības.