10. pants

Satversmes 103. pantā, kurā

ietvertas tiesības uz pulcēšanās brīvību, ir vārds

"aizsargā", kas prasa ne vien valsts neiejaukšanos šo

tiesību īstenošanā, bet arī šo tiesību īstenošanas aizsardzību.

Tas nozīmē, ka valstij ir pienākums nodrošināt, lai personu

tiesības būtu aizsargātas (sk. Satversmes tiesas

2006. gada 23. novembra sprieduma lietā

Nr. 2006-03-0106 34.3. punktu). Satversmes

103. pantā minētais vārds "aizsargā" aptver plašu

likumdevēja pienākumu apjomu, un tajā citastarp ietilpst gan

pienācīga normatīvā regulējuma pieņemšana, gan efektīva tiesas

kontrole pār izpildvaras darbībām pulcēšanās brīvības

nodrošināšanā.

10.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

pulcēšanās brīvība atzīstama par vienu no personas pamattiesībām

un demokrātiskas sabiedrības vērtībām, ka tā ir būtisks tiesiskas

valsts funkcionēšanas priekšnosacījums. Tā kā pulcēšanās brīvība

ir atzīta par konstitucionāla ranga vērtību, valsts varas

pienākums ir nodrošināt tās efektīvu īstenošanu. Attiecīgās

tiesības vienlīdz aizsargā gan atsevišķas privāto tiesību

fiziskās personas, gan arī atsevišķas privāto tiesību juridiskās

personas.

Pulcēšanās brīvība ir būtisks demokrātiskas sabiedrības

elements, kas nodrošina sabiedrības iespēju ietekmēt politiskos

procesus, citastarp arī kritizējot valsts varu un protestējot

pret valsts rīcību. Īstenojot Satversmes 103. pantā

paredzētās tiesības, personas var kopīgi apspriest nozīmīgas

problēmas, izteikt atbalstu valsts politikai vai arī to nosodīt.

Pulcēšanās brīvība nodrošina personām iespēju darīt zināmu savu

viedokli vai uzskatus plašākai sabiedrībai.

Iespējas efektīvi izmantot tiesības uz miermīlīgu

pulcēšanos, kā to paredz Satversmes 103. pants, ļauj

pilsoniskās sabiedrības locekļiem piedalīties valsts politikā un

sabiedriskajās lietās. Bez tam šīs tiesības kopā ar citām

līdzīgām tiesībām, piemēram, vārda brīvību un preses brīvību,

kļūst par instrumentu, ko privātpersonas var izmantot, lai paustu

savu neapmierinātību ar to, ka netiek ievērotas citas Satversmē

nostiprinātās personu pamattiesības (sk. Satversmes

tiesas 2006. gada 23. novembra sprieduma lietā

Nr. 2006-03-0106 6. un 7. punktu).

Satversmes tiesa norāda, ka izskatāmajā lietā biedrība

un fiziskā persona atrodas salīdzināmā situācijā. Valsts vara ar

savu nepamatoto rīcību vienlīdz lielā mērā var aizskart gan

juridisko personu, gan arī fizisko personu tiesības. Proti,

valsts vara publiski tiesiskajās attiecībās, piemēram, ar

administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību, vienlīdz

iedarbojas uz abām minēto personu grupām.

Gan fiziskā persona, gan juridiskā persona bauda

tiesības uz pulcēšanās brīvību. Arī likuma "Par sapulcēm,

gājieniem un piketiem" 3. panta pirmā daļa noteic, ka

ikvienam atbilstoši šim likumam ir tiesības organizēt miermīlīgas

sapulces, gājienus un piketus, kā arī piedalīties tajos. Minētajā

normā lietotais jēdziens "ikvienam" neaprobežojas tikai

ar fiziskajām personām, bet aptver arī privāto tiesību juridiskās

personas. Nebūtu pamatoti uzskatīt, ka fiziskajām personām, kad

tās efektīvākas pamattiesību īstenošanas nolūkā ir apvienojušās

biedrībā, būtu mazāka nepieciešamība pēc taisnīgas tiesas

procesuālajām garantijām. Līdz ar to arī pārkāpuma gadījumā abām

personu grupām rodas nepieciešamība pēc pamattiesību

aizsardzības.

Arī Tiesībsargs ir norādījis, ka biedrībām īpaši

nozīmīga esot tieši tiesiskā aizsardzība pret nepamatotiem vārda

brīvības un pulcēšanās brīvības ierobežojumiem

(sk. lietas materiālu 122. lpp.).

10.2. Likums "Par sapulcēm, gājieniem

un piketiem" ļauj pašvaldības amatpersonai liegt pasākuma

rīkošanu plānotajā laikā ne vien ar pamatotu, bet arī ar

nemotivētu atteikumu. Satversmes tiesa jau 2006. gadā ir

secinājusi, ka Latvijā vēl efektīvi nefunkcionē atlīdzinājuma

piedziņa par personas pamattiesību aizskārumu

(sk. Satversmes tiesas 2006. gada 23. novembra

sprieduma lietā Nr. 2006-03-0106 24.6. punktu).

Tādējādi var rasties situācija, kad pašvaldība liedz sev nevēlamu

pasākumu rīkošanu, bet personas nesaņem atlīdzinājumu par to

pamattiesību pārkāpumu.

Līdz ar to gan fiziskā persona, gan juridiskā persona

administratīvajā procesā iepretim publisko tiesību juridiskajai

personai atrodas salīdzinoši vājākā tiesiskajā pozīcijā. Šis

apstāklis ir pamatots ar pieņēmumu, ka administratīvajā procesā

pušu - valsts un privātpersonas - faktiskās iespējas nav

vienlīdzīgas. Valsts un privātpersona atrodas nevienlīdzīgā

stāvoklī, jo valstij ir pieejami cilvēkresursi, kā arī daudz

lielāki materiālie resursi nekā privātpersonai un līdz ar to ir

strukturāls pārsvars procesa virzībā. Tāpēc pušu objektīvā

nevienlīdzība ir jālīdzsvaro (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 11. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

lietā Nr. 2010-11-01 8. punktu).

Satversmes 92. panta trešo teikumu nebūtu pamatoti

interpretēt tādējādi, ka tas atsevišķos gadījumos ļautu publisko

tiesību subjektu pilnībā atbrīvot no pienākuma kompensēt

juridiskajai personai nodarīto nemantisko kaitējumu. Šādā

gadījumā privāto tiesību juridiskā persona nonāktu ievērojami

sliktākā tiesiskajā situācijā salīdzinājumā ar fizisko personu.

Tāpat nebūtu pamatoti uzskatīt, ka izsmeļoša vai noslēgta

uzskaitījuma ietvaros likumdevējs spētu paredzēt visas iespējamās

situācijas, kurās varētu tikt nodarīts kaitējums juridiskās

personas nemantiskajām tiesībām.

Arī Saeimas Juridiskais birojs savā 2007. gada

26. septembra atzinumā par likumprojektu "Grozījums

Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas

likumā" ir ieteicis apstrīdēto normu izteikt redakcijā, kas

paredzētu aizsargājamo interešu atvērtu uzskaitījumu. Proti, tika

piedāvāts apstrīdēto normu grozīt, nosakot, ka "šā likuma

izpratnē juridiskās personas (komersanta) personiskais kaitējums

ir kaitējums, kas ar iestādes prettiesisku administratīvo aktu

vai prettiesisku faktisko rīcību ir nodarīts tā reputācijai,

komercnoslēpumam, autortiesībām vai citām nemantiskajām tiesībām

vai ar likumu aizsargātajām interesēm". Atzinuma pamatojumā

norādīts: "Ņemot vērā, ka [Atlīdzināšanas likuma]

8. panta otrā daļa nosaka juridiskajai personai

atlīdzinājumu tikai par tādiem personiskā kaitējuma veidiem kā

darījumu reputācija, komercnoslēpums vai autortiesības un

Satversme, kā arī Administratīvā procesa likums neparedz

ierobežot atlīdzinājuma pienākumu personiskā kaitējuma gadījumā,

uzskatām par nepieciešamu saskaņot šo normatīvo aktu tiesību

normas" [Saeimas Juridiskā biroja 2007. gada

26. septembra atzinuma Nr. 12/17-1-161-(9/07)

6. punkts lietas materiālu 100. lpp.].

10.3. Satversmes tiesa jau vairākkārt

norādījusi, ka likumdevēja mērķis nav bijis pretstatīt Satversmē

ietvertās normas starptautisko tiesību normām

(sk. Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta

sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas

5. punktu). Iespēja un pat nepieciešamība piemērot

starptautiskās normas Satversmē ietverto pamattiesību

iztulkošanai citastarp izriet no Satversmes 89. panta, kas

noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības

saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem

starptautiskajiem līgumiem. No šā panta redzams, ka likumdevēja

mērķis bija panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu

harmoniju ar starptautisko tiesību normām (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā

Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas

5. punktu).

Arī Satversmes 92. pantā noteiktās tiesības uz taisnīgu

tiesu jāinterpretē atbilstoši Latvijas Republikai saistošajām

starptautisko tiesību normām.

Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas (turpmāk - Konvencija) 41. pants paredz valsts

pienākumu atlīdzināt nodarītos zaudējumus (kaitējumu), kas skar

nodarījuma mantisko un arī nemantisko aspektu. Šāds

atlīdzināšanas pienākums pastāv gadījumos, kad ar ECT nolēmumu

tiek atzīts Konvencijā vai tās protokolos garantēto tiesību vai

brīvību pārkāpums. Konvencijas 34. pants paredz tiesības

ikvienai personai - gan fiziskajai, gan juridiskajai - vērsties

ar pieteikumu Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Līdz ar to Konvencijas

41. pantā noteikto kompensāciju var piešķirt gan fiziskajām,

gan arī juridiskajām personām.

ECT praksē noteicošais kritērijs kompensācijas

piešķiršanai par nemantisko kaitējumu ir nevis tas, vai cietušais

ir fiziskā vai juridiskā persona, bet gan tas, vai personai

Konvencijā noteiktās tiesības un brīvības ir nepamatoti

aizskartas. ECT, konstatējot Konvencijas 11. pantā ietvertās

pulcēšanās un biedrošanās brīvības pārkāpumu, vairākkārt arī

juridiskajām personām ir piešķīrusi kompensāciju par to

nemantisko tiesību aizskārumu.

Tā, piemēram, lietā Christian Democratic People's

Party against Moldova ECT atzina Konvencijas 11. panta

pārkāpumu saistībā ar aizliegumu politiskajai partijai rīkot

protesta demonstrāciju un piešķīra 3000 eiro kā nemantiskā

kaitējuma kompensāciju [sk. ECT 2010. gada

2. februāra sprieduma lietā "Christian Democratic

People's Party against Moldova", iesniegums

Nr. 25196/04, nolēmumu daļas