9. pants

Saeima norāda, ka esot rūpīgi apsvērusi

un apstrīdētajā normā ietvērusi tās ar likumu aizsargājamās

intereses, kuras esot būtiskas juridiskajai personai un kuru

prettiesiska aizskāruma gadījumā tai rodoties tiesības uz

kompensāciju. Saeima atbildes rakstā arī norāda, ka valsts

pienākums atlīdzināt juridiskajām personām nodarīto personisko

kaitējumu varot būt šaurāks salīdzinājumā ar analoģisko valsts

pienākumu pret fiziskajām personām. Proti, Satversmes

8. nodaļā ietvertās pamattiesības, arīdzan Satversmes

92. panta trešais teikums, pirmām kārtām attiecoties uz

fiziskajām personām.

Satversmes tiesa savā praksē atzinusi, ka Satversmē

noteiktās personu tiesības, brīvības un pienākumi ir attiecināmi

arī uz privāto tiesību juridiskajām personām tiktāl, ciktāl šīs

tiesības, brīvības un pienākumus atbilstoši to būtībai iespējams

piemērot juridiskajām personām. Ja vien pamattiesību, brīvību un

pienākumu būtība pieļauj, tos var īstenot ne vien fiziskā

persona, bet arī privāto tiesību juridiskā persona (sk.

Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu). Šāda

secinājuma kontekstā, piemēram, būtu pamatoti uzskatīt, ka

tiesības uz morālā kaitējuma kompensāciju, ciktāl ar kaitējumu

tiek saprastas garīgas vai fiziskas ciešanas, piemīt tikai

fiziskajām personām.

Satversmes tiesa piekrīt Saeimai, ka daļa no Satversmē

ietvertajām pamattiesībām ir attiecināmas tikai uz fiziskajām

personām, piemēram, tiesības uz dzīvību, tiesības brīvi

izvēlēties dzīvesvietu, tiesības likumā paredzētajā veidā pildīt

valsts dienestu, tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma,

darbnespējas vai bezdarba gadījumos, tiesības uz medicīniskās

palīdzības minimumu un citas tiesības. Līdz ar to Satversme

neliedz likumdevējam noteikt pamatotas atšķirības starp minēto

personu grupām, atzīstot fiziskajai personai tādas tiesības,

kuras nepiemīt juridiskajai personai.

Tomēr tiesiskajās attiecībās līdztekus fiziskajām

personām piedalās arī juridiskās personas un valsts vara

juridisko personu tiesības var nepamatoti aizskart līdzīgi kā

fizisko personu tiesības. Tādēļ vispārīgs pieņēmums, ka juridisko

personu pamattiesību aizsardzība būtu īstenojama mazākā apjomā,

var novest pie patvaļīgas likumdevēja rīcības un apdraudēt

pamattiesību visaptverošo iedarbību.

Cilvēktiesību normu interpretācijas procesā jāņem vērā,

ka demokrātijas principa ciešā sasaiste ar pamattiesībām nozīmē

to, ka ir nevis jāierobežo pamattiesības, bet, "kur vien

iespējams, jāgarantē tās visplašākajā apjomā, attiecīgi

izmantojot pieejamās interpretācijas metodes tādā veidā, lai tās

nodrošinātu pietiekoši plašu tiesību normas satura

piemērošanu" (Ziemele I. Cilvēktiesību īstenošana

Latvijā: tiesa un administratīvais process. Rīga, Latvijas

Universitātes Cilvēktiesību institūts, 1998, 25. lpp.).

Tādējādi valsts publisko tiesību jomā atbild ne tikai par

fiziskajai personai un juridiskajai personai nodarītajiem

zaudējumiem, bet arī par nemantisko kaitējumu.

Likumdevēja pienākums gādāt par pamattiesību efektīvu

aizsardzību, ievērošanu vai nodrošināšanu nevar tikt uzskatīts

par pilnībā izpildītu līdz ar attiecīgā tiesiskā regulējuma

pieņemšanu vai spēkā stāšanos. Likumdevējam ex officio arī

pēc tiesību normu spēkā stāšanās ir iespēju robežās jāseko līdzi

tam, vai tiesību piemērošanas praksē šīs normas patiešām efektīvi

pilda savu uzdevumu. Ja tiek konstatēts, ka tiesību piemērošanas

praksē tiesību normas nefunkcionē, tad ir nepieciešams tās

pilnveidot. Satversmes tiesa jau daudzkārt norādījusi, ka

likumdevējam ir pienākums pēc zināma termiņa vēlreiz apsvērt, vai

attiecīgais tiesiskais regulējums joprojām ir efektīvs, piemērots

un nepieciešams un vai tas nebūtu kādā veidā pilnveidojams

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada

11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01

9.5. punktu, 2006. gada 15. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2005-13-0106 17.3. un 18.8. punktu,

2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2007-01-01 26. punktu un 2008. gada

2. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-22-01

18.3. punktu).