11. pants

Saeima uzskata, ka Pieteikuma

iesniedzējs vēloties panākt, lai par atlīdzinājuma pamatfunkciju

kļūtu arī publisko tiesību juridiskās personas sodīšana. Esot

apšaubāms tas, ka Latvijas tiesību sistēmas pamatprincipiem

atbilstu atlīdzinājuma funkcijas maiņa, proti, kompensācijas

funkcijas aizstāšana ar sodīšanas funkciju. Jebkurā gadījumā šāda

atlīdzinājuma funkcijas maiņa esot tiesībpolitiska izšķiršanās,

ko tiesīgs veikt tikai likumdevējs.

11.1. Satversmes tiesa norāda, ka

atbilstīgam atlīdzinājumam ir vairākas funkcijas - visupirms jau

kompensācijas, samierināšanas, kā arī vispārējās un speciālās

prevencijas funkcija. Minēto funkciju mērķis ir panākt efektīvu

taisnīguma atjaunošanu un pamattiesību aizsardzību, jo Satversmes

92. panta trešajam teikumam atbilstošs ir tikai tāds

atlīdzinājums, kas vienlaikus ir arī efektīvs tiesiskās

aizsardzības līdzeklis (sk. Senāta 2007. gada

1. marta sprieduma lietā Nr. SKA-54/2007 8. punktu

un 2011. gada 5. aprīļa sprieduma lietā

Nr. SKA-25/2011 11. punktu, spriedumi

pieejami http://juridika.tiesas.lv,

aplūkoti 2012. gada 22. maijā).

Satversmes 92. panta trešajā teikumā ietvertais

termins "atbilstīgs atlīdzinājums" nav interpretējams

tādējādi, ka ar to būtu saprotams tikai naudas maksājums.

Minētais termins ietver jebkuru taisnīgu gandarījumu, kas

konkrētajā tiesiskajā situācijā ir samērojams ar personas tiesību

aizskārumu. Tādējādi, ņemot vērā, piemēram, tiesību pārkāpuma

veidu vai raksturu, apdraudēto tiesisko interesi, aizskarto

tiesisko subjektu vai nodarītā kaitējuma smagumu,

"atbilstīgs atlīdzinājums" var izpausties arī

nemantiskā veidā. Tiesībsargs pamatoti norāda, ka saskaņā ar

Atlīdzināšanas likuma 14. panta ceturto daļu atlīdzinājums

par personisko kaitējumu var būt arī iestādes rakstveida vai

publiska atvainošanās. Savukārt apstrīdētā norma, ja vien netiek

aizskarta privāto tiesību juridiskās personas darījumu

reputācija, komercnoslēpums vai autortiesības, nepiešķir tai

tiesības no iestādes prasīt pat atvainošanos (sk. lietas

materiālu 123. lpp.).

Atbilstīga atlīdzinājuma piešķiršana būtībā aptver visas

minētās funkcijas. Kuru no tām konkrētajā gadījumā nepieciešams

īstenot visvairāk vai kurai būtu piešķirama lielāka nozīme,

izlemj tiesa nolūkā pēc iespējas efektīvāk aizstāvēt aizskartās

personas pamattiesības. Nosakot atlīdzinājumu, tieši tiesa pauž

valsts nostāju jautājumā par aizskarto tiesību un paša tiesību

aizskāruma nozīmīgumu (sk. Senāta 2010. gada

16. februāra sprieduma lietā Nr. SKA-104/2010

18. punktu, spriedums pieejams http://juridika.tiesas.lv,

aplūkots 2012. gada 22. maijā).

APL 94. panta ceturtā daļa paredz, ka

atlīdzināšanas pienākumu attiecīgais publisko tiesību subjekts

var izpildīt, atjaunojot stāvokli, kāds pastāvēja pirms zaudējuma

vai kaitējuma nodarīšanas, vai, ja tas nav iespējams vai ir

iespējams tikai daļēji, vai tas nav adekvāti, samaksājot

atbilstīgu atlīdzinājumu naudā. No minētā izriet likumdevēja

noteiktās prioritātes atlīdzinājuma veidu izvēlē, t.i., pirmkārt

tiek atjaunots stāvoklis, kāds bija pirms zaudējuma vai kaitējuma

nodarīšanas, un tikai tad, ja tas nav iespējams vai nav adekvāti,

privātpersonai izmaksā atlīdzinājumu naudā. Ja cietušās personas

agrāko stāvokli ir iespējams atjaunot, priekšroka būtu dodama

dabiskajai restitūcijai. Tādējādi ne tikai tiktu panākts taisnīgs

radīto seku izlīdzinājums, bet - un tas nav mazsvarīgi - tiktu

ietaupīti publisko tiesību subjekta - valsts vai pašvaldības -

budžeta līdzekļi (sk.: Gredzena I. Valsts atbildība un

tās veidi. Zaudējumu atlīdzība administratīvajā procesā. Rīga,

Providus, 2004, 46. lpp.).

11.2. Var piekrist arī Saeimas atbildes

rakstā norādītajam viedoklim, ka īpaši nozīmīga ir tieši

kompensācijas funkcija, kas tiek izpildīta, nodrošinot cietušajai

personai pārkāpuma veidam un raksturam atbilstīgu

gandarījumu.

Arī Pieteikuma iesniedzējs ir norādījis, ka

kompensācijas funkcija ir būtiska, ar to saprotot aizskāruma

atlīdzināšanu gan naudas izteiksmē, gan citos veidos, piemēram,

restitutio in integrum, kad pēc iespējas tiek atjaunota

iepriekšējā tiesiskā situācija, vai arī lietās, kas saistītas ar

soda piemērošanu, atbilstīgs atlīdzinājums izpaužas kā soda

samazināšana (sk. Senāta 2007. gada 1. marta

sprieduma lietā Nr. SKA-54/2007 8. punktu, spriedums

pieejams http://juridika.tiesas.lv, aplūkots 2012. gada

22. maijā).

Tiesai, izskatot konkrēto lietu, ir ne vien tiesības,

bet arī pienākums uz procesuālajām prasībām atbilstoša pieteikuma

pamata ierosinātā lietā apsvērt visus būtiskos jautājumus, kas

skar taisnīga atlīdzinājuma noteikšanu. Ja taisnīguma

atjaunošanas intereses pamattiesību aizsardzības nolūkā

konkrētajā lietā prasa arī, piemēram, prevencijas nodrošināšanu,

tad nebūtu pamatoti tiesu saistīt tikai ar atbilstoša

atlīdzinājuma kā vienīgi kompensācijas funkcijas īstenošanas

līdzekļa piemērošanu. Proti, atlīdzinājumam ne tikai jāsniedz

gandarījums personai, kuras tiesības ir aizskartas, bet arī

jāattur iestāde no līdzīgu aizskārumu izdarīšanas nākotnē

(sk. Senāta 2008. gada 4. novembra sprieduma

lietā Nr. SKA-470/2008 20. punktu un 2010. gada

16. februāra sprieduma lietā Nr. SKA-104/2010

18. punktu, spriedumi pieejami http://juridika.tiesas.lv, aplūkoti 2012. gada

22. maijā).

Tāpat gan Tiesībsargs, gan Ministru kabineta pārstāvis

starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās ir atzinis, ka

atlīdzinājuma primārais mērķis ir restitūcija vai kompensācija,

tomēr atlīdzinājumam neapšaubāmi jābūt vērstam arī uz turpmāku

tiesībpārkāpēja atturēšanu no līdzīgu pārkāpumu izdarīšanas

(sk. lietas materiālu 123. un 142. lpp.).

Arī valsts atbildībai veltītajā literatūrā ir atzīts, ka

kompensācijai vai atlīdzinājumam piemīt divējāda funkcija, proti,

atlīdzinājums ne tikai kalpo par apmierinājumu cietušajam, bet

arī pilda prevencijas funkciju - attur tiesībpārkāpējus no

līdzīga nodarījuma nākotnē. Tādēļ tiesnešu pienākums ir nevis

vienkārši noteikt par nemantisko kaitējumu izmaksājamās

atlīdzības summu, bet gan apsvērt, kā konkrētais spriedums

ietekmēs tiesisko attiecību subjektu turpmāko darbību

(sk.: Gredzena, 90. lpp.).

11.3. Satversmes tiesa atzinusi, ka viens no

demokrātiskas valsts galvenajiem principiem ir varas dalīšanas

princips, no kura savukārt izriet tiesu varas kontrole pār

likumdevēja un izpildu varas darbību tiesiskumu. Ārpus tiesu

varas kontroles nevar palikt neviena izpildvaras darbība, ja tā

aizskar kādas personas intereses. Taisnīguma un tiesiskuma

princips prasa, lai ikviena kriminālprocesa, civilprocesa un

administratīvā procesa rezultāts būtu tiesisks [sk., piemēram,

Satversmes tiesas 1999. gada 9. jūlija sprieduma lietā

04-03(99) secinājumu daļas 1. punktu, 2002. gada

22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu

daļas 1.2. punktu un 2007. gada 11. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2006-28-01

12. punktu].

APL 2. panta 2. punktā ietvertā šā likuma

pamatmērķa - pakļaut neatkarīgas, objektīvas un kompetentas tiesu

varas kontrolei izpildvaras darbības, kas attiecas uz konkrētām

publiski tiesiskajām attiecībām starp valsti un privātpersonu, -

jēga ir panākt visaptverošu tiesu varas procesuālo un saturisko

kontroli pār visām valsts darbībām, kas attiecas uz konkrētu

personu. Tādēļ šajā punktā minētie jēdzieni ir saprotami plašā

nozīmē, lai neatstātu "baltos plankumus", kur

izpildvaras konkrētās darbības pret personu nebūtu pakļautas

tiesas kontrolei (sk.: Levits E. Administratīvā procesa

likuma 2. panta komentārs. Rakstu krājums administratīvajiem

tiesnešiem. Rīga, Publisko tiesību institūts, 2003,

156. lpp.).

Tiesas kontrole pār izpildvaras lēmumiem ir viens no

tiesiskas valsts pamatprincipiem, kas izriet no valsts varas

dalīšanas idejas. Pieteikums tiesā tiek uzskatīts par spēcīgāko

instrumentu, ar kuru indivīds var kontrolēt izpildvaras lēmumus.

Administratīvo tiesu uzdevums ir kontrolēt iestāžu un to

amatpersonu izdoto uz konkrētām personām attiecināto

administratīvo aktu vai faktiskās rīcības tiesiskumu un

pamatotību (sk.: Administratīvais process tiesā.

Dr. iur. J. Briedes vispārīgā zinātniskā redakcijā.

Rīga, Latvijas Vēstnesis, 2008, 21. lpp.).

Pat ja kāda jautājuma izlemšana ir atkarīga no

likumdevēja politiskās izšķiršanās, tas neatbrīvo likumdevēju no

pienākuma ievērot Satversmē noteiktās pamattiesības un vispārējos

tiesību principus. Jo sevišķi šādos gadījumos likumdevējam ir

pienākums ievērot tiesiskas valsts principus

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 18. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2007-03-01

15. punktu).

Līdz ar to Satversmes

92. panta trešais teikums ļauj tiesai, balstoties uz

racionāliem juridiskiem apsvērumiem, izlemt visus jautājumus, kas

skar atbilstīga atlīdzinājuma noteikšanu. Šādas tiesas rīcības

pamats ir nevis likumdevēja tiesībpolitiskā izšķiršanās, bet gan

Satversmē noteiktās taisnīgas tiesas garantijas.