12. pants

Izskatāmajā lietā pieteikumu iesniedzis

Senāts kā augstākā tiesu instance administratīvajās lietās.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka kasācijas instance pilda īpašu

funkciju, kas arī nosaka šīs instances tiesas procesa īpatnības.

Kasācijas institūta būtiska iezīme ir tā, ka šajā instancē

izšķiroša nozīme ir nevis pušu interesēm, kas ir pietiekami

aizsargātas, lietu pēc būtības izskatot pirmajās divās tiesu

instancēs, bet gan publiski tiesiskajām interesēm. Kasācijas

instancē tiek skatīti tikai quaestiones iuris, proti,

jautājumi par materiālo un procesuālo normu piemērošanas

pareizību. Viens no kasācijas instances mērķiem ir sekmēt tiesību

normu vienveidīgu interpretāciju un piemērošanu visā valstī

(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas

2.1. punktu).

Vienveidīgas tiesu prakses nodrošināšana ir nozīmīga no

tiesību uz taisnīgu tiesu viedokļa. Tiesu pienākums līdzīgas

lietas izlemt līdzīgi, bet atšķirīgas lietas - atšķirīgi ir

pamatots ar vienlīdzības principu. Tiesības uz taisnīgu tiesu

tiek garantētas tad, ja valsts augstākā tiesu instance nodrošina

tiesu prakses vienveidību (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2010-01-01 15.3. punktu).

Tādējādi Senātam ir būtiska loma tiesību normu

interpretēšanā un piemērošanā Satversmei atbilstošā

veidā.

Satversmes tiesas likuma 19.1 pants ļauj

vispārējās jurisdikcijas tiesai iesniegt pieteikumu par lietas

ierosināšanu Satversmes tiesā, ja visas citas iespējas panākt

Satversmei atbilstošu tiesisko rezultātu, visupirms jau veicot

Satversmei atbilstošu tiesību normas interpretāciju, nav devušas

rezultātu. Satversmei atbilstoša tiesību normas piemērošana

nozīmē tādu tiesību normas piemērošanu, kas sevī ietver pareizās

tiesību normas atrašanu un atbilstošu interpretēšanu,

intertemporālās un hierarhiskās piemērojamības izvērtēšanu,

atbilstošās judikatūras izmantošanu, kā arī tiesību

tālākveidošanu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01

17. punktu).

Satversmes tiesa norāda, ka tieši administratīvajām

tiesām, tostarp Senātam, ir vislabāk zināmi konkrētas lietas

faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas liecina par tādu personas

tiesību vai interešu esamību, kuras būtu nepieciešams aizsargāt,

piešķirot atbilstīgu atlīdzinājumu. Tāpat arī tiesai ir

vislabākās iespējas novērtēt, cik lielā apmērā nosakāms

atbilstīgs atlīdzinājums konkrētajā lietā. Ņemot vērā spriedumā

jau iepriekš konstatēto, Satversmes tiesai nav pamata apšaubīt

Senāta pieteikumā ietvertos tiesiskos apsvērumus, proti, to, ka

apstrīdētā norma nedod tiesai iespēju nodrošināt personai

taisnīgas tiesas garantijas un piešķirt atbilstīgu atlīdzinājumu

par tās pamattiesību nepamatotu aizskārumu.

Līdz ar to likumdevējs,

pieņemot apstrīdēto normu, nav pilnībā izpildījis no Satversmes

92. panta izrietošo pienākumu, un šis apstāklis ir novedis

pie minētās Satversmes normas pārkāpuma.