Par Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 8.panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.panta trešajam teikumam

13. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma

32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa

atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību

normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas

sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav lēmusi

citādi.

Satversmes tiesa uzskata, ka nav pamata par neatbilstošu

Satversmei atzīt visu apstrīdēto normu. Ietverot tajā vārdus

"darījumu reputācijai, komercnoslēpumam un

autortiesībām", likumdevējs, lai arī nepilnīgi, tomēr ir

pildījis savu pienākumu. Taču apstrīdētās normas vārds

"tikai" būtiski sašaurina tās tvērumu un noved pie tā,

ka aizsargājamo nemantisko interešu uzskaitījums ir nevis

aprakstošs, bet gan izsmeļošs. Tas liedz tiesai iespēju

nodrošināt aizskarto pamattiesību visaptverošu aizsardzību.

Tādējādi Satversmes 92. pantam neatbilst apstrīdētajā normā

ietvertais nepilnīgais aizsargājamo nemantisko interešu

uzskaitījums.

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta

11. punktu gadījumā, kad Satversmes tiesa kādu tiesību normu

atzīst par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai,

tai jānosaka brīdis, ar kuru attiecīgā norma zaudē spēku. Nosakot

konkrētu brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes

tiesa izvērtē, vai apstrīdētās normas atzīšana par spēku

zaudējušu ar atpakaļejošu datumu ir nepieciešama izskatāmajā

administratīvajā lietā aizskartās personas pamattiesību

aizsardzībai un vai pastāv kādi apsvērumi, atbilstoši kuriem

apstrīdētā norma būtu jāatzīst par spēkā neesošu ar atpakaļejošu

datumu tikai attiecībā uz konkrētu personu

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra

sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

34. punktu).

Apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu no tās

pieņemšanas brīža attiecībā uz pieteicēju administratīvajā lietā

šajā gadījumā ir vienīgā iespēja aizsargāt tā pamattiesības. Taču

nevar izslēgt iespējamību, ka vēl kāda privātpersona savu

aizskarto pamattiesību aizsardzības nolūkā ir vērsusies

administratīvajā tiesā. Tāpēc apstrīdētā norma attiecībā uz visām

tām personām, kas ir uzsākušas savu aizskarto tiesību

aizstāvēšanu, zaudē spēku no tās pieņemšanas brīža.

Tā kā Satversmes 92. panta trešais teikums paredz

vispārēju personas tiesību aizsardzību pret jebkuru nepamatotu

aizskārumu, likumdevējam ir pienākums grozīt apstrīdēto normu

tādējādi, lai tā atbilstu augstāka juridiskā spēka tiesību

normām.

Lai apstrīdētās normas piemērošana līdz tās grozīšanai

un jaunās redakcijas spēkā stāšanās dienai neradītu personām

Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumu, šī norma valsts

pārvaldes iestādēm un tiesām jāpiemēro atbilstoši Satversmes

92. pantam, uz to pēc analoģijas attiecinot atvērtu

aizsargājamo nemantisko tiesību un interešu uzskaitījumu, kas

ietverts Atlīdzināšanas likuma 8. panta pirmās daļas vārdos

"vai citām nemantiskajām tiesībām vai ar likumu

aizsargātajām interesēm".

Nolēmumu daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. -

32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda: