4. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas

Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka

apstrīdētā norma ir pretrunā ar Satversmes 92. pantu. Tā

ierobežojot juridisko personu tiesības saņemt atlīdzinājumu par

personisko kaitējumu, jo izsmeļoši nosakot gadījumus, kad šāds

atlīdzinājums ir pieļaujams. Apstrīdētajā normā ietvertais

uzskaitījums esot nepilnīgs, jo juridiskajai personai varot tikt

aizskartas arī citas intereses.

Privāto tiesību juridiskās personas esot ne tikai

komersanti, bet arī biedrības. Apstrīdētajā normā ietvertais

aizsargājamo interešu loks pamatā esot būtisks tieši

komersantiem. Savukārt biedrībām esot būtiskāka aizsardzība pret

citu tiesību, piemēram, tiesību uz vārda brīvību vai pulcēšanās

brīvību, iespējamo aizskārumu.

Atlīdzināšanas likuma 8. panta pirmā daļa, kurā

noteikts, kas šā likuma izpratnē tiek uzskatīts par personisko

kaitējumu attiecībā uz fiziskajām personām, dodot daudz plašāku

aizsargājamo interešu uzskaitījumu. Turklāt minētā norma, nosakot

tiesības prasīt atlīdzinājumu arī par kaitējumu, kas nodarīts

"citām nemantiskajām tiesībām vai ar likumu aizsargātajām

interesēm", neietverot izsmeļošu to uzskaitījumu.

No Satversmes 92. panta trešā teikuma izrietot, ka

persona tās tiesību nepamatota aizskāruma gadījumā var saņemt

atbilstīgu atlīdzinājumu. Satversmes 92. pants neparedzot,

ka šādos gadījumos tiesības uz atlīdzību būtu tikai fiziskajām

personām. Tomēr apstrīdētā norma juridisko personu tiesības

prasīt atlīdzinājumu par nemantisku kaitējumu ļoti sašaurinot, un

šādai tiesību ierobežošanai neesot pamatojuma.

Nevarot apšaubīt, ka ir iespējami tādi atsevišķi

nemantiskā kaitējuma veidi, par kuriem juridiskā persona nekad

nevarētu prasīt atlīdzību, piemēram, par kaitējumu personas

dzīvībai vai veselībai. Tomēr ar iestādes prettiesisku

administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību juridiskajai

personai varot tikt nodarīts nemantisks kaitējums citos

gadījumos, kuri nav minēti apstrīdētajā normā. Turklāt privāto

tiesību juridiskā persona, ja vien nav aizskartas apstrīdētajā

normā norādītās intereses, nevarot no iestādes prasīt pat

rakstveida vai publisku atvainošanos.

Taisnīga atlīdzinājuma primārais mērķis patiešām esot

restitūcija vai kompensācija, tomēr atlīdzinājumam neapšaubāmi

vajagot būt vērstam arī uz to, lai tiesībpārkāpēju atturētu no

līdzīgu pārkāpumu izdarīšanas turpmāk. Konkrētā lieta esot

uzskatāms piemērs tam, ka pašvaldība efektīva tiesību

aizsardzības mehānisma trūkuma dēļ var sistemātiski ierobežot

tiesības uz pulcēšanās brīvību.

Ņemot vērā minēto, Tiesībsargs secina, ka apstrīdētā

norma ne tikai neatbilst Satversmes 92. pantam, bet arī

ierobežo citu tiesību efektīvas īstenošanas iespējas.