5. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu

ministrija - pievienojas Saeimas atbildes rakstā paustajam

viedoklim, ka Satversmes 8. nodaļā ietvertās pamattiesības,

tostarp Satversmes 92. pantā garantētās tiesības uz

atlīdzinājumu, pamatā attiecināmas uz fiziskajām personām. Tomēr

atbilstoši mūsdienīgajai cilvēktiesību izpratnei likumdevējs esot

noteicis arī tos gadījumus, kad tiesības uz atbilstīgu

atlīdzinājumu pienākas juridiskajai personai.

Satversmes 92. pantā nostiprināto tiesību uz

atlīdzinājumu būtība esot atlīdzināt personai kaitējumu, kas tai

radies, ja tās tiesības vai tiesiskās intereses tiek aizskartas.

Atlīdzība neesot iespējama, ja kaitējums nav nodarīts. Tādējādi

tiesības uz atlīdzinājumu pamatā veidojot divi elementi: tiesību

vai tiesisko interešu aizskārums un tā rezultātā nodarītais

kaitējums. Ja kaut viena no šiem elementiem trūkstot, tad neesot

tiesību uz atlīdzinājumu Satversmes 92. panta

izpratnē.

Atlīdzināšanas likuma 8. panta mērķis esot nošķirt

divus patstāvīgus tiesību subjektus - juridisko personu un

fizisko personu. Šāda nepieciešamība pamatojoties uz apsvērumu,

ka modernajā tiesību izpratnē atsevišķās cilvēktiesībās,

piemēram, pulcēšanās un biedrošanās brīvībā vai reliģijas

brīvībā, mijiedarbojas vairāki subjekti, kuri valstij ir

jāaizsargā. Pirmkārt, šāds subjekts esot indivīds, kuram ir

personiska rakstura tiesības uz minētajām brīvībām. Otrkārt, tā

esot juridiskā persona, kurai konkrētas tiesības piešķirtas, lai

tā aizsargātu savus locekļus (biedrus). Minēto subjektu tiesības

brīžiem savstarpēji pārklājoties un veidojot vienotu veselumu,

tomēr praksē juridisko personu brīvības un tiesības vajagot

nošķirt no atsevišķu personu tiesībām un brīvībām, jo tās pēc

savas būtības esot atšķirīgas.

Atsaucoties uz ECT spriedumiem, Tieslietu ministrija

secina, ka atlīdzība juridiskajai personai tiekot piešķirta,

izvērtējot tās dibinātājiem un biedriem nodarīto nemantisko

kaitējumu. Tāpat no minētajiem spriedumiem, ECT prezidenta

praktiskajiem norādījumiem un tiesību doktrīnas esot secināms, ka

ir jānošķir atlīdzinājuma pamatforma restitutio in

integrum no atlīdzinājuma sodošās un preventīvās

funkcijas.

Ja iestāde vairākkārt rīkojas pretēji tiesu judikatūras

atziņām, privātpersona savas aizskartās pamattiesības varot

aizstāvēt tiesā likumā paredzētajā kārtībā. Latvijas tiesību

sistēmā judikatūrai esot argumentējošs, nevis obligāts raksturs.

Raugoties no tiesiskās paļāvības aizsardzības un vienlīdzības

nodrošināšanas viedokļa, tiesību piemērotāju saistot viņa agrākā

darbība tiesību normu satura noskaidrošanā vai precizēšanā. Tomēr

judikatūrai neesot saistoša spēka un tiesu precedenta atziņa

per se neveidojot citas lietas izspriešanas priekšrakstu.

Līdz ar to privātpersonai neesot tiesību vērsties tiesā pret

iestādi tādēļ vien, ka tā neievēro judikatūras

atziņas.

Secinājumu daļa