12. pants

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētās

normas neatbilst Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam un Satversmes

109. pantā ietvertajām tiesībām uz sociālo

nodrošinājumu.

Satversmes 91. panta pirmais teikums noteic, ka visi

cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Šajā

Satversmes normā nostiprinātā tiesiskās vienlīdzības principa

uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts

prasība kā likuma aptveroša ietekme uz visām personām un lai

likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 2. februāra

sprieduma lietā Nr. 2009-46-01 7. punktu un

2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2016-14-01 20. punktu).

Likumdevējam, izdodot tiesību normas, ir jāievēro tiesiskās

vienlīdzības princips. Tas liedz izdot tādas tiesību normas, kas

bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām,

kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos. Tomēr šis princips nenozīmē nivelēšanu, bet pieļauj un

pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas

atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs

un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2015. gada 23. novembra sprieduma lietā

Nr. 2015-10-01 15. punktu).

12.1. Satversmes tiesas judikatūrā ir rodama

atziņa, ka Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertais

tiesiskās vienlīdzības princips pamatā piemērojams kopā ar citām

pamattiesībām. Satversmes 91. pantā nostiprinātās tiesības

ir "salīdzinošas", proti, tās var pieprasīt vienlīdzīgu

attieksmi, bet pašas par sevi nevar atklāt, kādai šai attieksmei

jābūt - labvēlīgai vai nelabvēlīgai. Lai izvēlētos vienu no šiem

risinājumiem, var būt jāņem vērā apsvērumi, kas atrodas ārpus

vienlīdzības jēdziena robežām (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā

Nr. 2005-08-01 5. un 6.1. punktu un 2006. gada

8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01

15.1. punktu).

Pieteikuma iesniedzējas apsvērumi par apstrīdēto normu

iespējamo neatbilstību Satversmes 91. pantā ietvertajam

tiesiskās vienlīdzības principam pausti saistībā ar apstrīdēto

normu iespējamo neatbilstību Satversmes 109. pantā

nostiprinātajām personas ar invaliditāti tiesībām uz sociālo

nodrošinājumu.

Satversmes 109. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības

uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos

likumā noteiktajos gadījumos." Satversmes tiesa jau

atzinusi, ka Satversmes 109. pants garantē tiesības uz

efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālās aizsardzības sistēmu,

kura nodrošina personai samērīgu sociālo nodrošinājumu (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma

lietā Nr. 2011-03-01 15.2. punktu un 2017. gada

15. jūnija sprieduma Nr. 2016-11-01

14. punktu). Ar sociālo nodrošinājumu saprotami dažādi

sociālās drošības pasākumi, kam jākalpo arī personu ar

invaliditāti īpašo vajadzību apmierināšanai un šo personu

iesaistīšanai sabiedrības dzīvē (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2004. gada 26. marta sprieduma lietā

Nr. 2003-22-01 7. punktu).

Personu ar invaliditāti tiesības uz sociālo nodrošinājumu ir

noteiktas arī Konvencijā, kuras dalībvalsts ir Latvija.

Konvencijas mērķis ir veicināt, aizsargāt un nodrošināt to, lai

visas personas ar invaliditāti varētu pilnībā un vienlīdzīgi

izmantot cilvēka tiesības un pamatbrīvības, kā arī veicināt

cilvēka cieņas ievērošanu (sk. Konvencijas 1. panta pirmo

daļu). Tas nepārprotami attiecināms uz visām personām ar

invaliditāti, kuras saskaras ar dažādiem attieksmes un apkārtējās

vides šķēršļiem, kas var apgrūtināt šo personu pilnvērtīgu un

efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar citiem

sabiedrības locekļiem (sk. Konvencijas preambulas

"e" apakšpunktu).

Valsts pienākums ievērot tās uzņemtās starptautiskās saistības

cilvēktiesību jomā izriet no Satversmes 89. panta, kas

noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības

saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem

starptautiskajiem līgumiem. Satversmes tiesa jau iepriekš ir

uzsvērusi mērķi panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu

harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību normām (sk.

Satversmes tiesas 2015. gada 2. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2015-01-01 11.1. punktu). Konvencija nosaka

visu cilvēka tiesību un pamatbrīvību pieejamību ikvienai personai

ar invaliditāti.

12.2. Personu ar invaliditāti tiesību uz sociālo

nodrošinājumu apjoms ir konkretizēts likumos.

Atbilstoši likuma "Par sociālo drošību"

12. pantam personām ar invaliditāti neatkarīgi no

invaliditātes cēloņa ir tiesības uz palīdzību tādu pasākumu

veikšanā, kas saistīti ar šo personu iesaistīšanu sabiedrības

dzīvē, radot tām piemērotus darba apstākļus atbilstoši attiecīgās

personas darbspējām un interesēm, kā arī tiesības uz palīdzību

veselības stāvokļa uzlabošanā, tādu pasākumu veikšanā, kas

novērstu veselības stāvokļa pasliktināšanos un veicinātu

veselības un darbspēju zaudējuma pakāpes samazināšanos. Šādi

pasākumi aptver arī valsts sociālos pabalstus, kas paredzēti pie

noteiktām sabiedrības grupām piederošām personām situācijā, kad

ir nepieciešami papildu izdevumi vai kad šīs personas nespēj gūt

ienākumus, tostarp personām ar invaliditāti.

Valsts sociālo pabalstu likuma 3. pants noteic valsts

sociālo pabalstu veidus. Šā panta pirmās daļas 6. punkts

noteic, ka viens no pabalstu veidiem ir pabalsts transporta

izdevumu kompensēšanai invalīdiem, kuriem ir apgrūtināta

pārvietošanās. Sakarā ar šā pabalsta nepieejamību Pieteikuma

iesniedzēja ir vērsusies Satversmes tiesā.

Satversmes tiesa jau ir atzinusi: ja likumdevējs Satversmē ir

iekļāvis sociālās tiesības un šo tiesību saturu ir konkretizējis

likumos, tad tās ir kļuvušas par personas subjektīvajām tiesībām.

Šādu tiesību īstenošanu persona var prasīt no valsts, kā arī var

aizstāvēt šīs savas tiesības tiesā (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 19. marta sprieduma lietā

Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 2. punktu).

Tādējādi transporta pabalsts ietilpst personām ar

invaliditāti, kurām ir apgrūtināta pārvietošanās, Satversmes

109. pantā nostiprināto tiesību uz sociālo nodrošinājumu

tvērumā.

12.3. Ja ir apstrīdēta tiesību normu atbilstība

vairākām augstāka juridiska spēka tiesību normām, tad Satversmes

tiesai, ņemot vērā izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka

efektīvākā pieeja šīs atbilstības izvērtēšanai (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā

Nr. 2016-07-01 14.2. punktu). Pieteikuma

iesniedzējas argumenti par apstrīdēto normu iespējamo

neatbilstību Satversmei ir pausti kopsakarā gan attiecībā uz

Satversmes 91. panta pirmo teikumu, gan 109. pantu.

Izskatāmās lietas pamatjautājums ir par to, vai tiesiskās

vienlīdzības principam atbilst tāda situācija, ka transporta

pabalsts ir paredzēts tikai tām personām ar invaliditāti, kurām

ir Noteikumu Nr. 805 9. pielikumā ietvertie veselības

traucējumi.

Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs

apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam kopsakarā ar Satversmes 109. pantu.