14. pants

Apstrīdētā likuma norma paredz, ka transporta

pabalstu piešķir personai, kurai pašai vai kuras bērnam likumā un

citos normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā ir noteikta

invaliditāte un izsniegts atzinums par medicīnisko indikāciju

noteikšanu speciāli pielāgota vieglā automobiļa iegādei un

pabalsta saņemšanai.

Satversmes 109. pantā ietverto pamattiesību nodrošināšana

var tikt vērtēta vairākos aspektos. Proti, pārbaudot, vai

personai Satversmes 109. pantā paredzētās pamattiesības ir

ierobežotas, vai arī pārbaudot, vai valsts ir izpildījusi savu

pozitīvo pienākumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2011. gada 19. decembra sprieduma lietā

Nr. 2011-03-01 15.1. punktu). Pieteikuma

iesniedzēja uzskata, ka valsts izskatāmās lietas apstākļos nav

izpildījusi tai no Satversmes 109. panta izrietošo pozitīvo

pienākumu nodrošināt transporta pabalsta pieejamību ikvienai

personai ar invaliditāti, kurai ir apgrūtināta pārvietošanās.

Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas argumentiem un uzskata,

ka, pieņemot apstrīdēto likuma normu, savu pozitīvo pienākumu ir

izpildījusi pienācīgi, bet Ministru kabinets nav pienācīgi

izpildījis tam doto deleģējumu. Saeimas uzskatam pēc būtības

pievienojas arī Tieslietu ministrija, tiesībsargs un

S. Olsena.

Satversmes tiesa pārbaudīs, vai, pieņemot apstrīdēto likuma

normu, ir pienācīgi izpildīts valstij no Satversmes

109. panta izrietošais pozitīvais pienākums nodrošināt

transporta pabalsta pieejamību ikvienai personai ar invaliditāti,

kurai ir apgrūtināta pārvietošanās. Lai izvērtētu, vai valsts ir

izpildījusi savu pozitīvo pienākumu, nodrošinot personas sociālās

tiesības, Satversmes tiesa pārbauda, vai:

1) likumdevējs veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām

iespēju īstenot sociālās tiesības;

2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, vai personām ir

nodrošināta iespēja īstenot savas sociālās tiesības vismaz

minimālā apmērā;

3) ir ievēroti Satversmē ietvertie vispārējie tiesību

principi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada

23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01

14. punktu).

14.1. Atbilstoši Invaliditātes likumam personai

tiesības uz atbilstošu sociālo nodrošinājumu invaliditātes

gadījumā ir no dienas, kad tai normatīvajos aktos paredzētajā

kārtībā noteikta invaliditāte.

Invaliditātes likums noteic konkrētus atbalsta pasākumus

invaliditātes seku mazināšanai, kas pieejami personām ar

invaliditāti (sk. Invaliditātes likuma

12. pantu). Tomēr šis likums neregulē visus

atbalsta pasākumus, tostarp valsts sociālo pabalstu piešķiršanu

(sk. Invaliditātes likuma 12. panta pirmās daļas

10. punktu).

Valsts sociālie pabalsti atbilstoši Valsts sociālo pabalstu

likuma 2. pantam ir valsts atbalsts naudas izmaksu veidā,

kuru saņem pie noteiktām iedzīvotāju grupām piederīgas personas

situācijās, kad ir nepieciešami papildu izdevumi vai kad šīs

personas nespēj gūt ienākumus.

Atbilstoši Valsts sociālo pabalstu likuma 3. panta

pirmajai daļai transporta pabalsts pieder pie regulāri

izmaksājamiem valsts sociālajiem pabalstiem.

14.2. Atbilstoši apstrīdētajai likuma normai

tiesības uz transporta pabalstu ir personai, kurai pašai vai

kuras bērnam ir noteikta invaliditāte un ir izsniegts atzinums

par medicīnisko indikāciju noteikšanu speciāli pielāgota vieglā

automobiļa iegādei un pabalsta saņemšanai (sk. Valsts sociālo

pabalstu likuma 12. panta pirmo daļu).

Tādējādi likumdevējs ir noteicis to personu ar invaliditāti

loku, kurām ir tiesības uz konkrēto valsts sociālo pabalstu, kā

arī šā pabalsta piešķiršanas nosacījumus. Tāpat likumdevējs

noteicis, ka atsevišķi jautājumi saistībā ar transporta pabalsta

piešķiršanu - invaliditātes noteikšana un Atzinuma izsniegšanas

kārtība - ir noregulējami citos normatīvajos aktos paredzētajā

kārtībā.

Līdz ar to likumdevējs, paredzot tiesības uz transporta

pabalstu, ir veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām ar

invaliditāti, kurām ir apgrūtināta pārvietošanās, iespēju īstenot

savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā. Proti, šādi

pasākumi sekmē personu ar invaliditāti mobilitāti un iekļaušanos

sabiedrībā.

14.3. Pārbaudot, vai līdz ar apstrīdētās likuma

normas pieņemšanu ir pienācīgi izpildīts valstij no Satversmes

109. panta izrietošais pozitīvais pienākums, jāvērtē arī

tas, vai ir ievēroti Satversmē ietvertie vispārējie tiesību

principi. Izskatāmajā lietā strīds ir par to, vai likumdevējs,

nosakot transporta pabalsta pieejamību personām ar invaliditāti,

ir ievērojis Satversmes 91. pantā ietverto tiesiskās

vienlīdzības principu. Lai pārbaudītu, vai tiesiskās vienlīdzības

princips ir ievērots, Satversmes tiesai jāizvērtē, vai ar

apstrīdēto likuma normu ir noteiktas personas (personu grupas),

kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos, vai pret šīm personām ir paredzēta vienāda vai

atšķirīga attieksme, vai šāda attieksme ir noteikta ar

normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu un

vai šādas attieksmes noteikšanai ir objektīvs un saprātīgs pamats

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada

15. maija sprieduma lietā Nr. 2017-15-01 17. un

20. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja paudusi uzskatu, ka likumdevējs nav

nodrošinājis personām ar invaliditāti, kurām ir garīga rakstura

veselības traucējumi, tādas pašas tiesības uz transporta pabalstu

kā tām personām ar invaliditāti, kurām ir fiziska rakstura

veselības traucējumi. Pieteikuma iesniedzējas uzskats ir balstīts

uz pieņēmumu, ka likumdevējs Valsts sociālo pabalstu likuma

12. panta nosaukumā ietverto jēdzienu "apgrūtināta

pārvietošanās" attiecinājis vienīgi uz tām personām ar

invaliditāti, kuru pārvietošanās grūtības ir saistītas ar fiziska

rakstura veselības traucējumiem.

Savukārt Saeima norāda, ka likumdevējam nekad neesot bijis

mērķa jēdzienu "apgrūtināta pārvietošanās" attiecināt

tikai uz tām personām ar invaliditāti, kurām ir fiziska rakstura

veselības traucējumu radītas pārvietošanās grūtības. Saeima

uzsver, ka tas ir visaptverošas saturiskas nozīmes jēdziens, kas

tulkojams atbilstoši personu ar invaliditāti tiesību jomas

attīstībai un saprātīgi piemērojams ilgtermiņā.

Saeima norādījusi, ka likumdevēja gribai atbilst tāda

sistēmiska apstrīdētās likuma normas interpretācija, kurā būtu

ņemta vērā šīs normas vieta tiesību sistēmā un Latvijas

starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Proti, apstrīdētā

likuma norma ir attiecināma uz ikvienu personu ar invaliditāti,

kurai ir apgrūtināta pārvietošanās. Saeimas argumentācijai pēc

būtības ir pievienojusies arī Tieslietu ministrija un

tiesībsargs.

Ne no Valsts sociālo pabalstu likuma projekta anotācijas, ne

Saeimas komisiju sēžu protokoliem, kas atspoguļo likumprojekta

izskatīšanas procesu, ne Saeimas sēžu stenogrammām attiecībā uz

apstrīdētās likuma normas pieņemšanu Satversmes tiesa negūst

apstiprinājumu Pieteikuma iesniedzējas uzskatam, ka likumdevēja

griba būtu bijusi ierobežot uz transporta pabalstu tiesīgo

personu ar invaliditāti loku tādējādi, ka šo pabalstu varētu

saņemt vienīgi tās personas ar invaliditāti, kurām pārvietošanās

ir apgrūtināta fiziska rakstura veselības traucējumu dēļ. Tāpēc

Satversmes tiesa atzīst Saeimas sniegto viedokli par pamatotu.

Apstrīdētā likuma norma ir visaptveroša un nenošķir personas ar

invaliditāti atsevišķās grupās. Līdz ar to apstrīdētā likuma

norma paredz transporta pabalsta piešķiršanu ikvienai personai ar

invaliditāti, kurai ir apgrūtināta pārvietošanās.

Tādējādi apstrīdētā likuma norma

atbilst Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam

tiesiskās vienlīdzības principam kopsakarā ar Satversmes

109. pantu.