16. pants

Vērtējot, vai tiesiskās vienlīdzības

princips ir ievērots, noteicošais ir tas, vai vairākas personu

grupas vieno kopīga un būtiska tām piemītoša pazīme (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra

sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 17. punktu).

Tādējādi visupirms nepieciešams konstatēt, vai pastāv personas

(personu grupas), kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem

kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka izskatāmajā lietā vienādos

apstākļos atrodas visas personas ar invaliditāti, kurām ir

pārvietošanās grūtības. Personas ar invaliditāti, kurām

pārvietošanās ir apgrūtināta garīga rakstura veselības traucējumu

dēļ, atrodoties salīdzināmos apstākļos ar tām personām ar

invaliditāti, kurām pārvietošanās ir apgrūtināta fiziska rakstura

veselības traucējumu dēļ. Arī Tieslietu ministrija, Veselības

ministrija, tiesībsargs, Biedrība ZELDA, Ņ. Bezborodovs un

S. Olsena pēc būtības pievienojas Pieteikuma iesniedzējas

viedoklim par lietā salīdzināmajām grupām.

Tādējādi no lietas materiāliem secināms, ka ir salīdzināmas

vismaz šādas personu grupas:

1) personas ar invaliditāti, kurām pārvietošanās ir

apgrūtināta garīga rakstura veselības traucējumu dēļ;

2) personas ar invaliditāti, kurām pārvietošanās ir

apgrūtināta fiziska rakstura veselības traucējumu dēļ.

Kritērijs, pēc kura minētās personu grupas ir salīdzināmas,

pēc Pieteikuma iesniedzējas un pieaicināto personu ieskata, ir

apgrūtināta pārvietošanās jeb pārvietošanās grūtības, kas abām

minētajām grupām liedzot piekļuvi sabiedriskajam transportam vai

padarot tā izmantošanu nesamērīgi apgrūtinošu.

Lietā pieaicinātās personas Veselības ministrija, tiesībsargs,

Ņ. Bezborodovs, Biedrība ZELDA un S. Olsena ir

atzinušas, ka garīga rakstura veselības traucējumu dēļ personai

ar invaliditāti var nebūt iespējams izmantot sabiedrisko

transportu vispār vai arī tā izmantošana var būt pašas personas

veselību apdraudoša, turklāt nesamērīgi apgrūtinoša asistentam

vai pavadošajai personai, kā arī citiem pasažieriem. Proti,

izskatāmās lietas apstākļos transporta pabalsta nepieciešamība

personām ar garīga rakstura veselības traucējumiem esot vērtējama

ne tikai pārvietošanās ērtību vai ātruma aspektā, bet arī

ievērojot funkcionālo traucējumu ietekmi uz šādu personu iespēju

apmierināt savas pamatvajadzības, tostarp veselības aprūpes un

obligātās izglītības pieejamības aspektā. Transporta pabalsts

šādām personām esot objektīvi nepieciešams tāpat kā personām ar

invaliditāti, kurām ir fiziska rakstura veselības traucējumi

(sk. lietas materiālu 78., 96.-100. un

105.-106. lpp.).

Satversmes tiesa uzskata, ka no lietas materiāliem ir gūstams

apstiprinājums tam, ka visas personas ar invaliditāti, kurām ir

pārvietošanās grūtības, atrodas salīdzināmā situācijā.

Tādējādi visas personas ar

invaliditāti, kurām ir pārvietošanās grūtības, atrodas vienādos

un pēc noteikta kritērija salīdzināmos apstākļos.