3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto

aktu, - Saeima - uzskata, ka Valsts sociālo pabalstu

likuma 12. panta pirmā daļa atbilst Satversmes

91. panta pirmajam teikumam un 109. pantam.

Saeima uzskata, ka jēdzieni "persona ar

invaliditāti" un "apgrūtināta pārvietošanās" nav

tulkojami sašaurināti, tos attiecinot tikai uz tām personām ar

invaliditāti, kurām ir fiziska rakstura veselības traucējumi, bet

neattiecinot uz personām ar invaliditāti, kurām ir garīga

rakstura veselības traucējumi.

Iztulkojot apstrīdēto likuma normu atbilstoši 2006. gada

13. decembra Konvencijai par personu ar invaliditāti

tiesībām (turpmāk - Konvencija), esot skaidrs, ka visām personām

ar invaliditāti neatkarīgi no veselības traucējumu rakstura jābūt

nodrošinātām vienlīdzīgām iespējām baudīt tiesības uz sociālo

nodrošinājumu, tostarp arī saņemt sociālos pabalstus. Lai arī

Konvencijā noteikto pienākumu izpildē esot pieļaujami atšķirīgi

atbalsta pasākumi atkarībā no konkrēto veselības traucējumu

rakstura, Saeima nesaskata objektīvu un saprātīgu pamatu tādai

apstrīdētās likuma normas interpretācijai, ka transporta pabalstu

varētu saņemt tikai tās personas ar invaliditāti, kurām

pārvietošanās ir apgrūtināta fiziska rakstura veselības

traucējumu dēļ. Saeima uzsver, ka apstrīdētā likuma norma

ikvienai personai ar invaliditāti paredz tiesības uz tās

funkcionālajiem traucējumiem piemērotu sociālo nodrošinājumu,

izskatāmās lietas apstākļos - uz transporta pabalstu, un ka tas

pienākas ikvienai personai ar invaliditāti, kurai pārvietošanās

ir apgrūtināta.

Tiesības pretendēt uz transporta pabalstu liedzot apstrīdētā

Ministru kabineta noteikumu norma. Saeima norāda, ka minētā norma

izdota, pamatojoties uz Invaliditātes likumu, kas pilnvaro

Ministru kabinetu reglamentēt vienīgi prognozējamas

invaliditātes, kā arī invaliditātes un darbspēju zaudējuma

noteikšanas kritērijus, termiņus un kārtību, bet neietver

pilnvarojumu noteikt transporta pabalsta piešķiršanas

kritērijus.