4. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Ministru kabinets - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un

109. pantam.

Ministru kabinets skaidro, ka transporta pabalsts kopumā, kā

arī termins "pārvietošanās grūtības" esot vērtējams,

ievērojot tā vēsturisko izcelsmi. Personu ar invaliditāti

pārvietošanās grūtību izpratne esot pārņemta no Padomju

Sociālistisko Republiku Savienības (turpmāk - PSRS) laika tiesību

sistēmas. Tolaik personas ar invaliditāti, kurām pārvietošanās

bija apgrūtināta fiziska rakstura veselības traucējumu dēļ,

varējušas saņemt PSRS ražotus motorratiņus un vieglos

automobiļus, kas aprīkoti ar rokas vadību. Tā kā PSRS laikā

degviela neesot bijusi pieejama brīvajā tirgū, papildus

piešķirtajam automobilim personai esot piešķirti arī degvielas

taloni par noteiktu summu.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas iepriekš iedibinātā

pieeja personām ar invaliditāti nepieciešamajam atbalstam

iekļauta Latvijas tiesību sistēmā. Proti, medicīniskās

indikācijas transporta izdevumu kompensēšanai esot saistītas

vienīgi ar pārvietošanās grūtībām fiziska rakstura veselības

traucējumu dēļ. Šī pieeja esot pārņemta, izstrādājot arī

Noteikumu Nr. 805 9. pielikumu, proti, norādot

veselības traucējumus, kuru gadījumā persona ar invaliditāti var

pretendēt uz transporta pabalstu.

Pēc Ministru kabineta ieskata, personas ar invaliditāti, kurām

ir fiziska rakstura veselības traucējumi, neatrodas tādos pašos

apstākļos kā personas ar invaliditāti, kurām ir garīga rakstura

veselības traucējumi. Tāpēc arī attieksme pret šīm personu grupām

varot būt atšķirīga.

Atšķirība izrietot no personu funkcionālo traucējumu rakstura.

Esot uzskatāms, ka personām ar fiziska rakstura veselības

traucējumiem pārvietošanās grūtības ir pastāvīgas. Savukārt

personām ar garīga rakstura veselības traucējumiem pat vienas un

tās pašas slimības gadījumā pārvietošanās grūtības varot

izpausties dažādi, turklāt attiecīgie funkcionālie traucējumi

neesot pastāvīgi, bet izpaužoties periodiski. Neesot skarts arī

tiesiskās paļāvības princips, jo personām ar invaliditāti, kurām

ir garīga rakstura veselības traucējumi, nevarot būt radusies

tiesiskā paļāvība uz transporta pabalsta saņemšanu, jo tām nekad

iepriekš neesot bijušas tiesības uz šo pabalstu.

Ministru kabinets uzskata, ka valsts ar transporta pabalstu ir

izpildījusi savu pozitīvo pienākumu nodrošināt sabiedriskā

transporta pieejamību personām ar invaliditāti, kurām ir fiziska

rakstura veselības traucējumi. Savukārt attiecībā uz personām ar

invaliditāti, kurām ir garīga rakstura veselības traucējumi,

valsts savu pozitīvo pienākumu esot izpildījusi ar citiem

līdzekļiem, piemēram, nodrošinot bērna invalīda kopšanas

pabalstu, asistenta pakalpojumu un piemaksu pie ģimenes valsts

pabalsta par bērnu ar invaliditāti, kā arī nodrošinot personām ar

I un II grupas invaliditāti tiesības bez maksas izmantot

sabiedrisko transportu pilsētas un reģionālās nozīmes maršrutos.

Tādējādi esot ievērots saprātīgs līdzsvars starp indivīda un

sabiedrības interesēm.