10. pants

Satversmes 109. pants nosaka:

"Ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma,

darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos

gadījumos."

Satversmes tiesa norādījusi, ka sociālās tiesības ir ļoti

nozīmīgas, taču vienlaikus īpašas, atšķirīgas cilvēktiesības, jo

šo tiesību realizācija ir atkarīga no katras valsts ekonomiskās

situācijas un pieejamiem resursiem. Satversmes 109. pants garantē

iedzīvotājiem tiesības uz stabilu un prognozējamu, kā arī

efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālās aizsardzības sistēmu,

kura nodrošina samērīgu sociālo nodrošinājumu. Taču šī norma arī

paredz un pieļauj zināmas atšķirības sociālā nodrošinājuma

saņemšanā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 13.

marta sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļu un 2010.

gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2009-88-01 8.

punktu).

Valsts izveidojusi sociālās drošības sistēmu, kurā ietilpst

sociālās apdrošināšanas pakalpojumi, sociālā palīdzība un citi

pasākumi. Valstij ir rīcības brīvība to metožu un mehānismu

izvēlē, ar kādiem tiesības uz sociālo nodrošinājumu īstenojamas.

Lēmumi šajā jomā parasti vairāk atkarīgi nevis no juridiskiem,

bet politiskiem apsvērumiem, kas savukārt atkarīgi no likumdevēja

priekšstata par valsts sociālo pakalpojumu sniegšanas principiem,

valsts ekonomiskās situācijas un sabiedrības vai kādas tās daļas

īpašas nepieciešamības pēc valsts palīdzības vai atbalsta (sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr.

2009-08-01 15. un 21. punktu). Taču valsts rīcības brīvība

nav absolūta. Attiecībā uz sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem,

kuru saņemšana atkarīga no personas veiktajām iemaksām valsts

sociālās apdrošināšanas budžetā, valsts rīcības brīvība ir

šaurāka (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2004. gada 26. marta

sprieduma lietā Nr. 2003-22-01 11. punktu). Savukārt

attiecībā uz sociālās palīdzības pakalpojumiem, kuru saņemšana

nav atkarīga no personas veiktajām iemaksām, valsts rīcības

brīvība ir plašāka.