11. pants

Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās

palīdzības likuma 1. panta 17. punktu sociālā palīdzība ir naudas

vai mantisks pabalsts personām (ģimenēm), kurām trūkst līdzekļu

pamatvajadzību apmierināšanai. Viena no sociālās palīdzības

formām ir valsts sociālie pabalsti.

11.1. Apstrīdētā norma noteic, ka regulāri izmaksājamo

valsts sociālo pabalstu izmaksu pārtrauc uz laiku, kamēr pabalsta

saņēmējs vai bērns, par kuru tiek maksāts pabalsts, atrodas pilnā

valsts apgādībā.

Valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts ir viens no regulāri

izmaksājamiem pabalstiem, ko saskaņā ar Pabalstu likuma 13. panta

pirmo daļu piešķir personām, kurām nav tiesību saņemt valsts

pensiju vai apdrošināšanas atlīdzību sakarā ar nelaimes gadījumu

darbā vai arodslimību. Likuma "Par valsts pensijām" 14.

panta pirmā daļa noteic, ka tiesības uz invaliditātes pensiju ir

personām, kuru sociālās apdrošināšanas stāžs nav mazāks par trim

gadiem. Tā kā Pieteikuma iesniedzējam tas ir mazāks par trim

gadiem, viņam nav piešķirta invaliditātes pensija. Savukārt viņam

piešķirtā valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta izmaksa tika

pārtraukta, pamatojoties uz apstrīdēto normu.

11.2. Apstrīdētā norma ir plaša un attiecas uz visiem

regulāri izmaksājamo pabalstu saņēmējiem, tostarp uz sociāli

neapdrošinātām personām ar invaliditāti, kurām piešķirts valsts

sociālā nodrošinājuma pabalsts. Turklāt ar atrašanos pilnā valsts

apgādībā tiek saprasta personu atrašanās gan ieslodzījuma vietā,

gan arī citās institūcijās, piemēram, valsts ilgstošās sociālās

aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās, specializētās

ārstniecības iestādēs. Ar apstrīdēto normu aptverti arī gadījumi,

kad pilnā valsts aprūpē atrodas bērns, par kuru piešķirts kāds no

regulāri izmaksājamiem pabalstiem.

Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi: ja apstrīdētā norma

attiecas uz plašu atšķirīgu situāciju kopumu, tad ir nepieciešams

precizēt, ciktāl tā šo normu izvērtēs(sk. Satversmes tiesas

2009. gada 28. maija sprieduma lietā Nr. 2008-47-01 6. punktu un

2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 13.

punktu).

Konstitucionālajā sūdzībā apstrīdēta vienīgi valsts sociālā

nodrošinājuma pabalsta izmaksas pārtraukšana uz laiku, kamēr

persona ar invaliditāti atrodas ieslodzījuma vietā. Līdz ar to

Satversmes tiesai nav pamata izvērtēt apstrīdēto normu pilnībā,

bet vienīgi tiktāl, ciktāl tā attiecas uz valsts sociālā

nodrošinājuma pabalsta izmaksas pārtraukšanu personām ar

invaliditāti, kuras izcieš brīvības atņemšanas sodu ieslodzījuma

vietā.