12. pants

Visupirms Satversmes tiesai jāizvērtē, vai

apstrīdētā norma vispār ierobežo personai Satversmes 109. pantā

noteiktās tiesības uz sociālo nodrošinājumu, kā uzskata

Pieteikuma iesniedzējs. Tāpēc citastarp ir jānoskaidro jēdziena

"pilna valsts apgādība" saturs un jēga.

12.1. Jēdziena "pilna valsts apgādība"

skaidrojums expressis verbis nevienā normatīvajā aktā nav

ietverts. Arī pats minētais jēdziens lietots tikai dažos

normatīvajos aktos.

Satversmes tiesa piekrīt Saeimai un pieaicinātajām personām -

Tieslietu ministrijai, Labklājības ministrijai un Tiesībsargam,

ka jēdziena "pilna valsts apgādība" iztulkošana un

satura atklāšana atstāta tiesību normu piemērotāju ziņā. Saskaņā

ar Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta un

citu administratīvo tiesu praksi atrašanās pilnā valsts apgādībā

nozīmē to, ka persona atrodas no valsts pamatbudžeta finansētā

iestādē, kura tiesību normās paredzētajā kārtībā nodrošina

personas pamatvajadzību apmierināšanu (sk., piemēram,

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2011.

gada 22. augusta lēmuma lietā Nr. SKA-818/2011 8.

punktu).

Satversmes tiesa vairākkārt secinājusi, ka ieslodzītie atrodas

pilnā valsts apgādībā. To atzinis arī Ministru kabinets (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 12. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2001-15-03 konstatējošo daļu un secinājumu daļas 3.1. punktu

un 2010. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2009-69-03 3. un 8.3.

punktu).

12.2. Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās

palīdzības likuma 1. panta 11. punktu par personas

pamatvajadzībām uzskatāms ēdiens, apģērbs, mājoklis, veselības

aprūpe un obligātā izglītība.

Ieslodzīto personu materiālo un sadzīves vajadzību

apmierināšanai nodrošināmo pakalpojumu apjomu vispārīgi nosaka

Latvijas Sodu izpildes kodeksa 77. pants. Savukārt Ministru

kabineta 2006. gada 19. decembra noteikumi Nr. 1022

"Noteikumi par ieslodzīto personu uztura un sadzīves

vajadzību materiālā nodrošinājuma normām" satur detalizētu

ieslodzīto personu vajadzību materiālā nodrošinājuma

uzskaitījumu.

12.3. Satversmes tiesa ir atzinusi: "Nodrošinot

ieslodzītos ar uzturu, jāņem vērā, ka viņi atrodas pilnā valsts

apgādībā, kā arī valsts iestāžu pakļautībā. [..] Līdz ar to

lielākā daļa ieslodzīto ir atkarīgi no uztura, ko tiem nodrošina

valsts. Tādēļ valstij ir pienākums nodrošināt ieslodzītos ar

pietiekamu uzturu" (Satversmes tiesas 2010. gada 9. marta

sprieduma lietā Nr. 2009-69-03 8.3. punkts).

Tāpat kā attiecībā uz uzturu, lielākā daļa ieslodzīto personu

var saņemt vienīgi tos veselības aprūpes pakalpojumus, kurus tām

nodrošina valsts.

Veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas kārtību ieslodzītajām

personām vispārīgi nosaka Latvijas Sodu izpildes kodeksa 78.

pants. Pamatojoties uz šīs normas pirmo daļu, Ministru kabinets

2007. gada 20. martā izdevis noteikumus Nr. 199 "Noteikumi

par apcietināto un notiesāto personu veselības aprūpi

izmeklēšanas cietumos un brīvības atņemšanas iestādēs", kuru

2. punkts paredz, ka ieslodzītie bez maksas saņem:

1) primāro veselības aprūpi, izņemot plānveida stomatoloģisko

palīdzību;

2) neatliekamo stomatoloģisko palīdzību;

3) sekundāro veselības aprūpi, kura sniedzama neatliekamā

kārtā, kā arī sekundāro veselības aprūpi, kuru sniedz cietuma

ārsti atbilstoši specialitātei;

4) efektīvākās un izmaksas ziņā lētākās zāles, kuras

izrakstījusi cietuma ārstniecības persona.

Šis uzskaitījums ir vispārīgs, un saskaņā ar to katram

ieslodzītajam nodrošināmi viņam nepieciešamie veselības aprūpes

pakalpojumi. Savukārt katram ieslodzītajam nepieciešamo veselības

aprūpes pakalpojumu apjoms ir atkarīgs no individuāliem

kritērijiem un līdz ar to atšķirīgs.

Invaliditātes likuma 5. panta pirmā daļa noteic, ka

invaliditāte ir ilgstošs vai nepārejošs ļoti smagas, smagas vai

mērenas pakāpes funkcionēšanas ierobežojums, kas ietekmē personas

garīgās vai fiziskās spējas, darbspējas, pašaprūpi un iekļaušanos

sabiedrībā. Savukārt saskaņā ar likuma "Par sociālo

drošību" 12. pantu personām ar invaliditāti neatkarīgi no to

invaliditātes cēloņa citastarp ir tiesības uz palīdzību veselības

stāvokļa uzlabošanā, tādu apstākļu radīšanā un pasākumu veikšanā,

kas novērstu veselības stāvokļa pasliktināšanos un veicinātu

veselības un darbspēju zaudējuma pakāpes samazināšanos.

Satversmes tiesa secina, ka viena no personu ar invaliditāti

pamatvajadzībām ir vajadzība saņemt tādus veselības aprūpes

pakalpojumus, kas novērstu veselības stāvokļa pasliktināšanos un

mazinātu invaliditātes sekas. Tādējādi personām ar invaliditāti

nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu klāsts ir plašāks un

ieslodzījuma vietā esoša persona ar invaliditāti atrodas pilnā

valsts apgādībā tikai tad, ja var saņemt tieši tai nepieciešamos

veselības aprūpes pakalpojumus.

Līdz ar to par personu ar

invaliditāti pamatvajadzībām uzskatāmas arī tās vajadzības, kas

saistītas ar šo personu īpašo veselības stāvokli, un šīm

pamatvajadzībām jātiek apmierinātām, ja personas ar invaliditāti

atrodas pilnā valsts apgādībā.