14. pants

Satversmes tiesa norādījusi, ka valstij ir

pienākums gādāt, lai persona nepaliktu bez iztikas līdzekļiem

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 29. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2010-17-01 10.4. punktu). Sociālo tiesību jomā valsts

pozitīvo pienākumu pamatkodolā ietilpst tādas sociālās palīdzības

nodrošināšana, kas tiek garantēta pat tad, ja persona nav veikusi

sociālās apdrošināšanas iemaksas (sk. Satversmes tiesas 2011.

gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 15.3.

punktu).

Turklāt jāņem vērā, ka valstij ir ne tikai tiesības, bet arī

pienākums savas saistības sociālo tiesību jomā samērot ar savām

ekonomiskajām iespējām, citādi var tikt apgrūtināta valsts

pienākumu izpilde, tostarp citu sociālo tiesību realizēšana

(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 18. februāra sprieduma lietā

Nr. 2010-29-01 15. punktu). Līdz ar to valsts pienākums ir

īstenot personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz

minimālā līmenī.

Satversmes tiesa secina, ka sociāli neapdrošinātu personu ar

invaliditāti tiesības uz sociālo nodrošinājumu Latvijā tiek

īstenotas vienā no alternatīviem veidiem, proti, kā tiesības

saņemt valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu vai arī kā tiesības

saņemt aprūpi, atrodoties pilnā valsts apgādībā. Ja persona ar

invaliditāti atrodas ieslodzījuma vietā, tās tiesības uz sociālo

nodrošinājumu vismaz minimālā līmenī tiek īstenotas pilnās valsts

apgādības ietvaros. Tādējādi valsts sociālās drošības sistēma

nodrošina, lai tiktu īstenotas ikvienas sociāli neapdrošinātas

personas ar invaliditāti tiesības uz sociālo nodrošinājumu

minimālā līmenī.

Līdz ar to valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta izmaksa vai

pilna valsts apgādība ir alternatīvas iespējas īstenot personas

tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Satversmes tiesa norāda, ka

apstrīdētā norma nevis nozīmē atkāpšanos no valsts pozitīvā

pienākuma īstenot tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz

minimālā līmenī, bet sabiedrības labklājības un citu cilvēku

tiesību aizsardzības labad novērš divkāršu aprūpi ieslodzījuma

vietā esošai personai ar invaliditāti. Tādējādi apstrīdētā norma

ierobežo personas tiesības noteiktos gadījumos saņemt valsts

sociālā nodrošinājuma pabalstu, taču pati par sevi neaizskar

personai Satversmes 109. pantā noteiktās pamattiesības uz sociālo

nodrošinājumu.

Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 109. pantam.