Par Valsts sociālo pabalstu likuma 20.panta pirmās daļas 1.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 109.pantam

15. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieteikuma iesniedzējs lūdz izvērtēt apstrīdētās

normas atbilstību arī Satversmes 91. pantam, kurš nosaka:

"Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas

priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas

diskriminācijas."

Lai gan likumdevējs sociālo tiesību jomā bauda plašu rīcības

brīvību, tomēr arī šajā tiesību jomā regulējumam jāatbilst

Satversmes 91. pantam (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 4.

janvāra sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103 6. punktu).

No pieteikuma izriet, ka Pieteikuma iesniedzējs lūdz izvērtēt

apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam. Satversmes tiesa norādījusi, ka vienlīdzības princips

liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga

pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas

vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi

pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj

atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos

apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats. Vienlīdzības

principam jāgarantē vienotas tiesiskās kārtības pastāvēšana.

Tomēr šāda tiesiskās kārtības vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo

vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā

sabiedrībā ir attaisnojama (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu un 2005. gada

14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.1.

punktu).

Lai izvērtētu to, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91.

panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai jāpārbauda, pirmkārt,

vai personas ar invaliditāti, kuras atrodas ieslodzījuma vietā un

kurām pārtraukta valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta izmaksa,

ir vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos

ar citām personu grupām, otrkārt, vai apstrīdētā norma paredz

vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām un, treškārt,

vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai

tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips

(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 10. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2010-69-01 10. punktu).