17. pants

Satversmes tiesa piekrīt Tiesībsarga viedoklim, ka

attiecībā uz ieslodzīto personu ar invaliditāti atrašanos pilnā

valsts apgādībā normatīvais regulējums nošķirams no faktiskās

situācijas. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka apstrīdētā norma

per se neierobežo Satversmes 91. un 109. pantā noteiktās

personu pamattiesības. Tāpat ir secināts, ka principā ieslodzītie

atrodas pilnā valsts apgādībā. Taču tas nenozīmē, ka izņēmuma

kārtā nevarētu secināt, ka atsevišķai personai kādā konkrētā

situācijā tomēr nav nodrošināta pilna valsts apgādība, piemēram,

valsts resursu trūkuma dēļ. Tādējādi personu ar invaliditāti

tiesības uz sociālo nodrošinājumu īstenojamas tiesību normu

piemērošanas procesā, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai un

administratīvajām tiesām izvērtējot, vai konkrētais valsts

sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmējs, kurš nonācis

ieslodzījuma vietā, faktiski atrodas pilnā valsts apgādībā,

proti, vai tiek apmierinātas visas viņa pamatvajadzības, tostarp

arī tās, kuras saistītas ar invaliditātes seku mazināšanu.

Tā Administratīvā rajona tiesa savā 2009. gada 13. februāra

lēmumā lietā Nr. A42559308 / A2403-09/3 norādīja, ka tai

jānoskaidro jēdziena "pilna valsts apgādība" saturs

attiecībā uz personu ar invaliditāti, un secināja, ka konkrētajā

gadījumā pieteicēja pamatvajadzības tiek apmierinātas un viņš

atrodas pilnā valsts apgādībā "pretēji tiem gadījumiem, kad

ieslodzījuma vietā atrodas invalīds, kuram nepieciešama tāda

sociālā un medicīniskā palīdzība, kuru valstij ierobežoto

līdzekļu dēļ nav iespējams sniegt par saviem budžeta

līdzekļiem" (sk. Administratīvās rajona tiesas 2009. gada

13. februāra lēmuma lietā Nr. A42559308 / A2403-09/3 9. un

11. punktu). Tādējādi apstrīdētās normas piemērotājs,

izvērtējot visus apstākļus, varētu secināt arī to, ka

ieslodzījuma vietā esošai personai tomēr nav nodrošināta pilna

valsts apgādība. Kā Satversmes tiesa jau norādījusi, valstij

ieslodzīto personu pamatvajadzību apmierināšana vismaz minimālā

līmenī ir jānodrošina.

Līdz ar to arī jautājums, vai Pieteikuma iesniedzējs ir pilnā

valsts apgādībā, izšķirams apstrīdētās normas piemērošanas

procesā, nevis Satversmes tiesā. Administratīvā rajona tiesa

(Jelgavas tiesu nams) informējusi Satversmes tiesu, ka tās

tiesvedībā ir administratīvā lieta Nr. A420514911, kas ierosināta

pēc Pieteikuma iesniedzēja pieteikuma par Valsts sociālās

apdrošināšanas aģentūras 2011. gada 19. aprīļa lēmuma Nr.

09-5/5243 atcelšanu.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Valsts sociālo pabalstu likuma

20. panta pirmās daļas 1. punktu par atbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes 91. un 109. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris