16. pants

Konstitucionālajā sūdzībā un Pieteikuma iesniedzēja

papildu paskaidrojumos norādīts, ka personas ar invaliditāti,

kuras atrodas ieslodzījuma vietā un kurām pārtraukta valsts

sociālā nodrošinājuma pabalsta izmaksa, ir vienādos un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, pirmkārt, ar

personām ar invaliditāti, kuras atrodas ieslodzījuma vietā un

saņem invaliditātes pensiju, un, otrkārt, ar personām ar

invaliditāti, kuras neatrodas ieslodzījuma vietā un kurām tiek

izmaksāts piešķirtais valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts.

Treškārt, Pieteikuma iesniedzējs arī uzskata, ka pret personām

ar invaliditāti, kuras atrodas ieslodzījuma vietā, un citiem

ieslodzītajiem tiek nepamatoti pieļauta vienāda attieksme

saņemamo pakalpojumu un materiālā nodrošinājuma ziņā, kaut arī

šīs personu grupas neatrodas vienādos un salīdzināmos

apstākļos.

16.1. Izvērtējot to, vai vienādos un salīdzināmos

apstākļos ir ieslodzījuma vietā esošās personas ar invaliditāti,

kurām pārtraukta valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta izmaksa un

kurām tiek izmaksāta invaliditātes pensija, Satversmes tiesa

norāda, ka reiz jau lēmusi par to personu ar invaliditāti

tiesībām uz sociālo nodrošinājumu, kuras atrodas ieslodzījuma

vietā.

Spriedumā lietā Nr. 2003-22-01 Satversmes tiesa secināja, ka

vienādos un salīdzināmos apstākļos ir ieslodzījuma vietā esošās

personas ar invaliditāti, kurām piešķirta invaliditātes pensija,

un personas, kurām piešķirta atlīdzība par darbspēju zaudējumu,

kā arī tika konstatēta atšķirīga attieksme pret šīm personu

grupām atkarībā no invaliditātes cēloņa un iegūšanas laika(sk.

Satversmes tiesas 2004. gada 26. marta sprieduma lietā Nr.

2003-22-01 9. un 10. punktu). Tām personām, kurām piešķirta

atlīdzība par darbspēju zudumu, pamatojoties uz lietā Nr.

2003-22-01 apstrīdēto normu, atlīdzības izmaksa tika apturēta uz

laiku, kamēr šīs personas atradās ieslodzījuma vietā. Satversmes

tiesa atzina attiecīgo normu par neatbilstošu Satversmes 91. un

109. pantam.

Kā jau iepriekš Satversmes tiesa secināja, kopējo valsts

sociālās drošības sistēmu veido divas dažādas sistēmas - sociālās

apdrošināšanas sistēma un sociālās palīdzības sistēma, un valsts

rīcības brīvības robežas attiecībā uz šīm sistēmām ir atšķirīgas.

Lietā Nr. 2003-22-01 tika salīdzināti divi maksājumi, kas

atkarīgi no sociālās apdrošināšanas iemaksām, kuras veiktas par

personu, proti, invaliditātes pensija un atlīdzība par darbspēju

zaudējumu. Satversmes tiesa secināja: lai personai būtu tiesības

uz sociālās apdrošināšanas pakalpojumu, būtiski ir tas, ka

iemaksas ir veiktas un tās bija jāveic. Ja darba ņēmējs ir

apdrošināts kādam obligātās sociālās apdrošināšanas veidam, tad,

iestājoties apdrošināšanas gadījumam, viņam ir tiesības uz

attiecīgu nodrošinājumu. Satversmes tiesa arī secināja, ka šajā

gadījumā apstrīdētās normas sasaiste ar personas atrašanos pilnā

valsts apgādībā nav pamatota (sk. Satversmes tiesas 2004. gada

26. marta sprieduma lietā Nr. 2003-22-01 10., 11. un 12.2.

punktu).

Savukārt izskatāmajā lietā Pieteikuma iesniedzējs salīdzina

sociālās apdrošināšanas pakalpojumu (invaliditātes pensiju) un

sociālās palīdzības pakalpojumu (valsts sociālā nodrošinājuma

pabalstu). Sociālās apdrošināšanas un sociālās palīdzības

sistēmas ir savstarpēji saistītas un viena otru papildina, taču

katrai no tām ir savs mērķis, uzdevums, funkcijas un principi.

Tiesības uz sociālo palīdzību ir personai, kura saviem spēkiem

nespēj nodrošināt sevi vai pārvarēt īpašas dzīves grūtības un

kura ne no viena cita nesaņem pietiekamu palīdzību (sk.

Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta sprieduma lietā Nr.

2000-08-0109 secinājumu daļu).

Tādējādi atšķirībā no invaliditātes pensijas vai cita

maksājuma sociālās apdrošināšanas ietvaros valsts sociālā

nodrošinājuma pabalsta piešķiršana un apmērs nav atkarīgs no

veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, to apmēra vai

apdrošināšanas stāža, proti, valsts sociālā nodrošinājuma

pabalsta saņēmēji nav veidojuši uzkrājumu, veicot iemaksas

sociālās apdrošināšanas budžetā.

Līdz ar to ieslodzījuma vietā esošās personas ar invaliditāti,

kurām pārtraukta valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta izmaksa un

kurām tiek izmaksāta invaliditātes pensija, nav vienādos un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Jāņem vērā arī

tas, ka kopš sprieduma lietā Nr. 2003-22-01 stāšanās spēkā

situācija ieslodzīto pamatvajadzību apmierināšanā ieslodzījuma

vietās ir uzlabojusies, piemēram, ieslodzītajiem ir pieejama

sociālā darbinieka palīdzība, un veselības aprūpe ieslodzījuma

vietā ir iekļauta vispārējā veselības aprūpes sistēmā.

16.2. Izvērtējot to, vai vienādos un salīdzināmos

apstākļos ir personas ar invaliditāti, kuras atrodas ieslodzījuma

vietā un kurām pārtraukta valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta

izmaksa, un personas ar invaliditāti, kuras neatrodas

ieslodzījuma vietā un kurām tiek izmaksāts piešķirtais valsts

sociālā nodrošinājuma pabalsts, Satversmes tiesa norāda, ka

brīvībā esošām personām ar invaliditāti ir tiesības saņemt dažāda

veida sociālo palīdzību un sociālos pakalpojumus no valsts un

pašvaldības. Taču brīvībā esošajām personām ar invaliditāti

sociālā nodrošinājuma pabalsts un pašvaldības sniegtā sociālā

palīdzība bieži vien ir vienīgais avots visu pamatvajadzību

apmierināšanai, tostarp invaliditātes seku mazināšanai, bet

ieslodzīto pamatvajadzības, tostarp mājoklis, apģērbs

(nepieciešamības gadījumā arī atklātajos cietumos), uzturs,

veselības aprūpe, vismaz minimālā līmenī tiek apmierinātas par

valsts budžeta līdzekļiem. Līdz ar to šīs personu grupas

neatrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos.

16.3. Satversmes tiesa nepiekrīt Pieteikuma

iesniedzējam, ka pret divām citām personu grupām, kas neatrodas

vienādos un salīdzināmos apstākļos, proti, ieslodzījuma vietā

esošām personām ar invaliditāti un citiem ieslodzītajiem, tiktu

pieļauta vienāda attieksme saņemamo pakalpojumu un materiālā

nodrošinājuma ziņā. Kā Satversmes tiesa jau secināja, normatīvais

regulējums, kas nosaka ieslodzīto personu pamatvajadzību

apmierināšanas kārtību un saņemamo pakalpojumu, piemēram,

veselības aprūpes pakalpojumu, apjomu, paredz iespējas nodrošināt

katram ieslodzītajam tieši viņam nepieciešamos pakalpojumus.

Tāpat personām ar invaliditāti ir tiesības saņemt tehnisko

palīglīdzekļu pakalpojumus saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un

sociālās palīdzības likuma 25. panta pirmās daļas 1. punktu.

Tādējādi nevar atzīt, ka pret abām minētajām personu grupām, kas

neatrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos, tiktu pieļauta vienāda attieksme.

Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 91. pantam.