2. pants

Pieteikuma iesniedzējs Andrejs Klišins (turpmāk -

Pieteikuma iesniedzējs) norāda, ka 2004. gada 21. oktobrī viņam

piešķirta III invaliditātes grupa, bet kopš 2010. gada 20.

septembra - II invaliditātes grupa bez termiņa ierobežojuma.

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka ar Valsts sociālās

apdrošināšanas aģentūras 2010. gada 22. februāra lēmumu Nr. 10436

viņam piešķirts valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts. Tā izmaksa

esot pārtraukta saskaņā ar apstrīdēto normu, jo Pieteikuma

iesniedzējs atrodoties ieslodzījuma vietā. Arī administratīvā

tiesa neesot apmierinājusi viņa pieteikumu par viņam piešķirtā

valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta izmaksāšanu.

Pieteikumā norādīts, ka jēdziens "pilna valsts

apgādība" jāsaprot tādējādi, ka "personai nevajag naudu

sevis uzturēšanai", taču to nevar attiecināt uz personām ar

invaliditāti, jo valsts nenodrošina invaliditātes seku

samazināšanu un netiek apmierinātas personu ar invaliditāti

īpašās vajadzības. Personas ar invaliditāti, atrodoties

ieslodzījuma vietā, neesot pilnā valsts apgādībā, tāpēc tām esot

izmaksājams valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts.

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka viņam nav naudas, lai

samaksātu LVL 0,50 par katru valsts kompensējamo zāļu recepti.

Viņam neesot arī līdzekļu, par ko nosūtīt vēstules radiniekiem,

iegādāties apģērbu, apavus un citus nepieciešamos priekšmetus,

maksāt par iztērēto elektroenerģiju (tāpēc neesot iespējas

skatīties televizoru), izgatavot dokumentu kopijas, atvaļinājuma

laikā apmeklēt ārstus un iegādāties ārsta izrakstītās zāles. Līdz

ar to apstrīdētā norma liedzot Pieteikuma iesniedzējam Latvijas

Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 109. pantā garantētās

tiesības uz sociālo nodrošinājumu.

Savukārt savos papildu paskaidrojumos Pieteikuma iesniedzējs

norāda, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta mērķis ir

invaliditātes seku samazināšana, nevis personas pamatvajadzību

(piemēram, ēdiens, apģērbs, mājoklis) apmierināšana. Ieslodzījuma

vietu pārvaldei neesot līdzekļu invaliditātes seku mazināšanai,

tāpēc ieslodzīto invalīdu vajadzības netiekot apmierinātas. Līdz

ar to neesot pamata pārtraukt valsts sociālā nodrošinājuma

pabalsta izmaksu personām, kuras atrodas ieslodzījuma vietā.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst

arī Satversmes 91. pantā nostiprinātajam vienlīdzības principam,

jo bez objektīva un saprātīga pamata paredz atšķirīgu attieksmi

pret divām personu grupām. Proti, personas, kuru apdrošināšanas

stāžs ir garāks par trim gadiem un kurām piešķirta invaliditātes

pensija, to varot saņemt arī tad, ja atrodas ieslodzījuma vietā,

savukārt ieslodzījuma vietā esošās personas, kurām piešķirts

valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts, to nevarot saņemt. Tāpat

apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu attieksmi pret personām ar

invaliditāti, kuras atrodas ieslodzījuma vietā un kurām valsts

sociālā nodrošinājuma pabalsta izmaksa pārtraukta, un personām ar

invaliditāti, kuras atrodas brīvībā un var saņemt dažāda veida

sociālo palīdzību. Savukārt pret ieslodzījumā esošām personām ar

invaliditāti un bez invaliditātes nepamatoti esot paredzēta

vienāda attieksme, lai gan šīs personu grupas atrodoties

atšķirīgos apstākļos.