3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima

- uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. un 109.

pantam.

Pēc Saeimas ieskata, viens no veidiem, kādos valsts īsteno

personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu, ir pilnā valsts

apgādība. Sociālās drošības pasākumi esot kompensējoši, piemēram,

sociālā palīdzība personai tiekot sniegta, ja tā nevar saņemt

sociālās apdrošināšanas pakalpojumus. Valsts nesniedzot vairāku

veidu sociālās drošības pasākumus vienai personai viena un tā

paša sociālā riska apstākļos. Valsts ar tās rīcībā esošajiem

resursiem rīkojoties pēc iespējas taupīgāk, lai sociālais

nodrošinājums būtu pieejams pēc iespējas vairāk cilvēkiem, tajā

pašā laikā stimulējot cilvēkus pašus iesaistīties sociālās

apdrošināšanas sistēmā.

Tā kā Pieteikuma iesniedzējs atrodas pilnā valsts apgādībā,

viņa tiesības uz sociālo nodrošinājumu jau tiekot īstenotas.

Tāpat ar apstrīdēto normu netiekot pārkāpts Satversmes 91. pantā

noteiktais vienlīdzības princips. Ja papildus pilnai valsts

apgādībai valsts Pieteikuma iesniedzējam piešķirtu arī sociālās

palīdzības sistēmas pakalpojumus, tā būtu atkāpšanās no sociālo

nodrošinājumu garantējošo tiesību pamatprincipiem.

Saeima vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka apstrīdētā

norma nenosaka pilnas valsts apgādības saturu un apjomu. No

pieteikuma netieši izrietot secinājums, ka patiesībā Pieteikuma

iesniedzēju neapmierina to pakalpojumu apjoms, kurus valsts

sniedz, kamēr viņš atrodas pilnā valsts apgādībā.

Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētās normas atcelšana un pabalsta

izmaksāšana personām, kas atrodas pilnā valsts apgādībā, nebūtu

sistēmiski pareizs risinājums, jo ar sociālās palīdzības sistēmas

starpniecību nebūtu iespējams ne pietiekami apmierināt personu

vajadzības, nedz arī novērst iespējamos pilnās valsts apgādības

sistēmas trūkumus vai nepilnības. Turklāt, atceļot apstrīdēto

normu, iespējamos trūkumus pilnā valsts apgādībā esošo personu

medicīniskās aprūpes nodrošināšanas jomā tāpat nevarēšot novērst.

Tādēļ Saeima lūdz atzīt apstrīdēto normu par atbilstošu

Satversmes 91. un 109. pantam.