Par Valsts sociālo pabalstu likuma 7.1 panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 110. pantam

4. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Apstrīdētā norma

zaudējusi spēku 2008. gada 1. janvārī, kad stājās spēkā 2007.

gada 20. septembra likuma "Grozījumi Valsts sociālo pabalstu

likumā" 3. panta otrā daļa, kas paredz no likuma izslēgt

apstrīdēto normu. Saeima uzskata, ka līdz ar to lietā vairs

nepastāv strīds, un lūdz to ņemt vērā, turpinot vai izbeidzot

tiesvedību šajā lietā.

Satversmes tiesas likuma 29. panta

pirmās daļas 2. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt

līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja

apstrīdētā norma (akts) ir zaudējusi spēku. Minētais vērsts uz

to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un

Satversmes tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds

vairs nepastāv.

Tādējādi Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmā daļa paredz Satversmes tiesas tiesības izbeigt

tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt (sk. Satversmes tiesas

2007. gada 12. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2007-06-03 11. punktu). Līdz ar to, konstatējot šajā normā

paredzētos apstākļus, Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai tomēr

nepastāv apsvērumi, kas nosaka nepieciešamību turpināt

tiesvedību.

Konstitucionālo sūdzību persona

iesniedz, lai aizstāvētu savas Satversmē noteiktās pamattiesības.

Tādēļ, apsverot jautājumu par tiesvedības izbeigšanu lietā,

Satversmes tiesai visupirms jāņem vērā nepieciešamība aizsargāt

personām Satversmē noteiktās pamattiesības.

Fakts, ka apstrīdētā norma

zaudējusi spēku, var būt nepietiekams, lai novērstu visas

negatīvās sekas, kas personai radušās sakarā ar apstrīdēto normu.

Satversmes tiesas spriedums ir vienīgais tiesiskais ceļš, kādā

konstitucionālās sūdzības iesniedzējs var panākt savu aizskarto

tiesību aizsardzību. Tā, piemēram, lietā Nr. 2002-06-01

Satversmes tiesa konstatēja, ka konstitucionālās sūdzības

iesniedzējas pārstāve lūgusi Satversmes tiesai lietu neizbeigt,

kā argumentu minot to, ka Satversmes tiesas spriedums esot

vienīgais tiesiskais ceļš, kādā iesniedzēja varot turpināt savu

aizskarto tiesību aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2003.

gada 4. februāra sprieduma lietā Nr. 2002-06-01 7.

punktu).

Izskatāmā lieta ir ierosināta uz

konstitucionālās sūdzības pamata. Šajā lietā Iesniedzēja lūgusi

atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no 2006. gada 1.

janvāra, proti, no apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīža. Pēc

iepazīšanās ar lietas materiāliem Iesniedzēja lūgusi tiesvedību

lietā neizbeigt. Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē, vai

apstrīdētā norma ir nepamatoti aizskārusi Iesniedzējai Satversmē

garantētās tiesības un - ja šāds aizskārums noticis - vai ar

apstrīdētās normas izslēgšanu no likuma ir pietiekami novērstas

visas negatīvās sekas, kas radušās šīs normas piemērošanas

rezultātā.

Tātad ir

nepieciešams turpināt tiesvedību lietā.