5. pants

Satversmes 110. pants

noteic: "Valsts aizsargā un atbalsta laulību - savienību starp

vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts

īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku

gādības vai cietuši no varmācības."

Izskatot lietu, Satversmes tiesa

ir saistīta ar prasījuma robežām, proti, tai jāpārbauda

apstrīdētās normas atbilstība augstāka juridiskā spēka tiesību

normām, ņemot vērā iesniedzēja argumentāciju un pieteikumā

atspoguļotos motīvus un apsvērumus.

Šajā lietā Iesniedzēja ir

apstrīdējusi ierobežojumu saņemt bērna invalīda kopšanas pabalstu

vienlaicīgi ar maternitātes pabalstu vai bērna kopšanas

pabalstu.

Satversmes 110. pantā lakoniski

formulēts, ko valsts aizsargā, bet nav konkretizēts, kādā veidā

šī aizsardzība var tikt īstenota. Vienas no tiesībām, ko garantē

šī Satversmes norma, ir bērnu invalīdu tiesības uz īpašu valsts

atbalstu un aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 21.

februāra sprieduma lietā Nr. 2006-08-01 11. punktu).

Interpretējot Satversmes 110.

pantā ietvertās pamattiesības, vienlaikus jāņem vērā

starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos ietvertās normas un to

piemērošanas prakse (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 11.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-02-0106 10. punktu).

Pienākums nodrošināt iespējami

plašāku aizsardzību un palīdzību ģimenei izriet no Starptautiskā

pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kura 23. panta

pirmā daļa noteic, ka "ģimene ir dabiska sabiedrības

pamatvienība, un tai ir tiesības baudīt sabiedrības un valsts

aizsardzību". Ģimenes tiesības uz īpašu aizsardzību citastarp

ietver arī tiesības uz valsts sniegtu finansiālu atbalstu

(sk.: Nowak M. U.N. Covenant on Civil and Political Rights:

CCPR Commentary//Kehl, Strasbourg, Arlington: N.P.Engel - 1993,

p. 407).

Starptautiskā pakta par

ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 10. pants noteic,

ka "ģimenei, […] jānodrošina iespējami plašāka aizsardzība un

palīdzība, […] kamēr tās pienākums ir gādāt par nepatstāvīgajiem

bērniem un viņu audzināšanu".

Savukārt bērnu invalīdu tiesības

uz īpašu aprūpi un palīdzību ir noteiktas 1989. gada Apvienoto

Nāciju Organizācijas Konvencijā par bērna tiesībām (turpmāk -

Bērna tiesību konvencija). Atbilstoši šīs konvencijas 23. panta

1. punktam "Dalībvalstis atzīst, ka bērniem ar fiziskiem vai

garīgiem traucējumiem jādzīvo pilnvērtīga un pienācīga dzīve

tādos apstākļos, kas viņiem nodrošinātu cieņu, veicinātu

pašpaļāvību un sekmētu aktīvu piedalīšanos sabiedrības

dzīvē".

Šā paša panta 2. punktā ir

noteikts, ka dalībvalstis atzīst bērna invalīda tiesības uz īpašu

aprūpi. Valsts atbilstoši saviem resursiem veicina un nodrošina

palīdzības sniegšanu bērnam, kam uz to ir tiesības, kā arī par

viņa aprūpi atbildīgajām personām. Savukārt atbilstoši Bērna

tiesību konvencijas 23. panta 3. punktam minētā palīdzība tiek

sniegta, ja vien iespējams, bez maksas, ņemot vērā vecāku vai

citu bērna aprūpētāju finansiālos resursus. Palīdzības mērķis ir

garantēt, lai bērnam ar īpašām vajadzībām būtu nodrošināta

efektīva pieeja izglītībai, profesionālajai sagatavošanai,

medicīniskajai aprūpei un veselības atjaunošanas pasākumiem,

sagatavošanai darba gaitām, lai bērns spētu vispilnīgāk sociāli

integrēties un individuāli attīstīties, tostarp lai tiktu

veicināta viņa kultūras un garīgā attīstība.

Arī Apvienoto Nāciju Organizācijas

Bērna tiesību aizsardzības komiteja, diskutējot par bērnu

invalīdu tiesībām, atzīmējusi, ka ir būtiski atbalstīt ģimenes,

kurās aug bērns invalīds (sk.: Summary of the general

discussion "The rights of children with disabilities" of

the United Nation Committee on the Rights of the Child (CRC/C/69)

para. 319, 331 and 333).

Eiropas Sociālā harta garantē

ģimenes tiesības uz valsts aizsardzību: "Lai nodrošinātu ģimenes

kā sabiedrības pamatvienības attīstībai nepieciešamos apstākļus,

Puses apņemas veicināt ģimenes dzīves ekonomisko, juridisko un

sociālo aizsardzību ar tādiem līdzekļiem kā ģimeņu pabalsti,

fiskālie atvieglojumi, dzīvojamā fonda nodrošināšana ģimenēm,

pabalsti jaunlaulātajiem un citiem piemērotiem līdzekļiem." Šī

norma valstij uzliek par pienākumu ieviest un uzturēt ģimenes

pabalstu sistēmu. Pabalstiem jāaptver ievērojams daudzums ģimeņu

un jābūt pietiekamiem, lai nodrošinātu ģimenēm atbilstošu

ienākumu papildinājumu. Pabalsti ir regulāri jāpārskata, ņemot

vērā inflācijas līmeni (sk.: Digest of the Case Law of the

ECHR. Council of

Europe, March 2005, pp. 73 - 74. //http://www.coe.int/T/F/Droits

de 1%27 Home/Cse/

Digest bil mars 05.pdf).

Eiropas Sociālā harta nesniedz

izsmeļošu ģimenes politikas instrumentu sarakstu, proti,

nenoteic, kādi var būt pabalsti un kad tie ir izmaksājami.

Ievērojot noteiktas minimālās prasības, valstis pašas ir tiesīgas

izvēlēties savus līdzekļus ģimenes sociālās un ekonomiskās

aizsardzības īstenošanai (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4.

novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 8.2. punktu).

Lai arī Satversmes 110. pantā

noteiktais personai nerada tiesības saņemt valsts atbalstu

konkrēta veida un apmēra pabalsta formā, tomēr valstij,

rūpējoties par bērniem un ģimeni un ievērojot pārējās Satversmes

normas un tiesību principus, ir jāveic tādi atbalsta pasākumi,

kas ir pietiekami efektīvi un, cik vien tas iespējams, atbilst

adresātu, pirmām kārtām bērnu vajadzībām (sk.

Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr.

2006-10-03 13.1. punktu un Satversmes tiesas 2006. gada 11.

decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 13.1. punktu).

Pienākums jebkura ar bērnu saistīta jautājuma izlemšanā pirmām

kārtām maksimāli ievērot tieši bērna intereses valstij izriet no

Bērna tiesību konvencijas.

Minētās konvencijas 3. panta pirmā

daļa noteic bērna interešu prioritāti. Šis princips paredz, ka

visās darbībās un lēmumos, kas skar bērnu, uzmanība pirmām kārtām

jāveltī viņa interešu iespējami labākai nodrošināšanai. Šis ir

viens no galvenajiem Bērna tiesību konvencijas principiem, kas

nosaka visu bērna tiesību un brīvību interpretāciju. Minētais

princips ietverts arī Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. panta

pirmajā daļā.

Satversmes tiesa ir sniegusi

skaidrojumu, ka bērna tiesību un interešu prioritāte nozīmē to,

ka ne vien tiesai un citām institūcijām savi lēmumi jāpieņem,

ievērojot bērnu tiesības un intereses, bet arī likumdevējam

normatīvie akti jāpieņem vai jāgroza, aizsargājot bērna tiesības

un intereses iespējami labākajā veidā (sk. Satversmes tiesas

2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-02-0106 11.

punktu).

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka

saskaņā ar starptautisko tiesību normām sociālās un ekonomiskās

aizsardzības sistēma (pabalstu veidi un apmēri) un tās uzturēšana

ir pašas valsts ziņā un ir atkarīga no valsts ekonomiskās

situācijas un pieejamiem resursiem. Turklāt valstij ir plaša

rīcības brīvība, lemjot par sociālo tiesību jautājumiem (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 25. februāra sprieduma lietā Nr.

2001-11-0106 secinājumu daļas 1. punktu, Satversmes tiesas 2005.

gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 14.1. punktu un

Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr.

2005-19-01 9. punktu).

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa

atzinusi, ka likumdevējam, īstenojot sociālo un ekonomisko

politiku, ir plašas pilnvaras. Tāpat ir respektējams likumdevēja

pieņemtais lēmums, kas atbilst sabiedrības interesēm, ja vien šis

lēmums nav acīmredzami nepamatots (sk.: The James and Others

v. the United Kingdom, judgment of 21 February 1986, Series A no.

98, para. 46).

Tomēr šāds secinājums nenozīmē, ka

personai nerodas tiesības, proti, tiesības prasīt, lai valsts

piešķir tai nepieciešamo sociālo nodrošinājumu. Ja kādas sociālās

tiesības ir iekļautas konstitūcijā, tad valsts no tām nevar

atteikties. Šīm tiesībām vairs nav tikai deklaratīvs raksturs

(sk. Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta sprieduma lietā

Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļu un Satversmes tiesas 2006. gada

11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-01 14.3.

punktu).

Minētās tiesības kļūst par

indivīda tiesībām, un viņš var prasīt no valsts to realizāciju,

kā arī aizstāvēt šīs tiesības tiesā (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 9.3.

punktu).

Īstenojot Satversmē noteiktās

tiesības uz sociālo nodrošinājumu, valstij ir pienākums noteikt

šo tiesību normatīvo regulējumu, kā arī izveidot efektīvu tiesību

normu īstenošanas mehānismu. Valsts pienākums ir ne tikai

deklarēt tiesības, bet arī "iedzīvināt" tās un uzraudzīt to

piemērošanu (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 14. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2003-19-0103 9.3. punktu).

Tādējādi no

Satversmes 110. panta un Latvijas starptautiskajām saistībām

izriet valsts pozitīvais pienākums izveidot un uzturēt sistēmu,

kas vērsta uz ģimenes, tostarp bērnu invalīdu, sociālo un

ekonomisko aizsardzību.