10. pants

Ņemot vērā to, ka

vairākus gadus demogrāfiskā situācija Latvijā vērtēta kā

nelabvēlīga, tika apsvērta iespēja palielināt ģimenēm sniedzamo

valsts atbalstu, izstrādājot Koncepciju par valsts sociālo

pabalstu palielināšanu ģimenēm pēc bērna piedzimšanas. Koncepcijā

tika norādīts: "Valsts sociālo pabalstu efektivitāte (ietekme uz

ģimeņu materiālās bāzes stabilizēšanu, ģimenes dzīves kvalitātes

uzlabošanu un sekojoši ietekme uz demogrāfiskajiem procesiem

valstī) pēdējos gados samazinās. Īpaši strauji ir samazinājusies

bērna kopšanas pabalsta efektivitāte. Bērna kopšanas pabalsta

apmērs par bērna vecumā līdz 1,5 gadiem kopšanu (līdz apstrīdētās

normas spēkā stāšanās dienai) sastādīja 37,5% no valstī noteiktās

minimālās mēnešalgas (Ls80), bet par bērna vecumā no 1,5 līdz 2

gadiem kopšanu tikai 9,37% no valstī noteiktās minimālās

mēnešalgas" (Koncepcija par valsts sociālo pabalstu

palielināšanu ģimenēm pēc bērna piedzimšanas//http://www.politika.lv/polit_real/files/lv/LM_240804_Konc_par_soc_pabalstu_paliel_gim.doc.).

Minētās situācijas uzlabošanai

tika izstrādāts priekšlikums palielināt bērna piedzimšanas

pabalstu un bērna kopšanas pabalstu.

2004.gada 7.decembrī tika pieņemti

Noteikumi Nr.1003, kas stājās spēkā 2005.gada 1.janvārī un

būtiski mainīja gan bērna kopšanas pabalsta apmēru, gan tā

aprēķināšanas kārtību. Taču vienlaikus tika grozīti arī bērna

kopšanas pabalsta saņemšanas nosacījumi, kas izteikti

apstrīdētajā normā. Tādējādi, palielinot bērna kopšanas pabalsta

apmēru, kā nosacījums tika izvirzīts aizliegums strādāt tām

personām, kuras kopj bērnu līdz viena gada vecumam. Savukārt,

palielinot bērna kopšanas pabalsta apmēru personām, kuras kopj

bērnu līdz divu gadu vecumam, šāds nosacījums netika izvirzīts un

tika atstāti spēkā iepriekšējie nosacījumi, proti, ka bērna

kopšanas pabalstu var saņemt arī strādājot nepilnu darba

laiku.

Nosakot ierobežojumu saņemt likumā

noteikto bērna kopšanas pabalstu personai, kura nodarbināta

nepilnu darba laiku, apstrīdētā norma liedz Satversmes 110.pantā

garantētās un normatīvajos aktos precizētās tiesības uz ģimenes

sociālo un ekonomisko aizsardzību bērna piedzimšanas gadījumā.

Līdz ar to šāds ierobežojums uzskatāms par Satversmē noteikto

pamattiesību ierobežojumu.

11.Pamattiesības var

ierobežot tikai Satversmē noteiktajos gadījumos, ja to prasa

svarīgu sabiedrības interešu aizsardzība un ja tiek ievērots

samērīguma princips. Tādējādi tiesai jāizvērtē, vai apstrīdētajā

normā noteiktais ierobežojums atbilst šādām prasībām:

a)vai tas ir noteikts ar

likumu;

b)vai tas atbilst leģitīmam

mērķim, kuru valsts vēlas sasniegt, nosakot šo ierobežojumu;

c)vai tas atbilst samērīguma

principam.

12.Tā kā apstrīdētā norma

ir noteikta ar pienācīgā kārtībā pieņemtu un izsludinātu likumu,

nav šaubu par to, ka pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar

likumu.

13.Bērna kopšanas pabalsta

apmēra palielināšana un jaunā aprēķināšanas kārtība (tostarp

apstrīdētā norma) tika vērsta uz to, lai veicinātu dzimstību

valstī un noteiktu "sociāli taisnīgāko un ekonomiski efektīvāko

bērna kopšanas pabalsta sistēmas ieviešanu", paredzot, ka

personai, kas kopj bērnu līdz viena gada vecumam un atrodas bērna

kopšanas atvaļinājumā, tiek nodrošināts tās iepriekšējais

ienākumu līmenis, ja šī persona bijusi nodarbināta (sk. lietas

2.sēj., 58.lpp.).

13.1.Saeima atbildes rakstā

kā apstrīdētās normas leģitīmo mērķi ir norādījusi: "pirmkārt,

noteikt efektīvāku bērna kopšanas pabalstu sistēmu, t.i., tādu

sistēmu, kas gan veicina demogrāfiskās situācijas uzlabošanu

valstī, gan vienlaikus nodrošina bērnu, it īpaši zīdaiņu,

pilnvērtīgu aprūpi. Otrkārt, stimulēt vecāku tiešu iesaistīšanos

bērnu aprūpē, kopšanā un pieskatīšanā un nodrošināt iespēju

vismaz vienam no vecākiem pastāvīgi būt kopā ar bērnu." Šāds

komplekss leģitīmais mērķis ir noteikts bērna kopšanas pabalsta

jaunajam regulējumam. Savukārt no lietas materiāliem un tiesas

sēdē paustajām atziņām secināms, ka apstrīdētās normas

(aizlieguma strādāt nepilnu darba laiku) leģitīmais mērķis ir

bērna vecāku iesaistīšana bērna kopšanā, t.i., pastāvīga

klātbūtne, kopjot bērnu līdz viena gada vecumam.

13.2.Satversmes tiesa

spriedumā lietā Nr.2004-02-0106 ir secinājusi, ka "tiesiskajās

attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz

bērniem prioritāras ir bērna tiesības un intereses. Tas nozīmē,

ka ne vien tiesai un citām institūcijām savi lēmumi jāpieņem,

pamatojoties uz to, kas ir bērna interesēs, bet arī likumdevējam

jāievēro, lai pieņemtie vai grozītie normatīvie akti aizsargātu

bērnu intereses iespējami labākajā veidā" (Satversmes tiesas

2004.gada 11.oktobra sprieduma lietā

Nr.2004-02-010611.punkts).

13.3.Vadoties tieši no šā

principa, valsts ir vēlējusies aizsargāt bērna tiesības, lai

bērnam dzīves pirmajā gadā nodrošinātu pienācīgu kopšanu, kuru

veiktu viens no bērna vecākiem. Tādējādi apstrīdētajai

normai (aizliegumam strādāt) ir leģitīms mērķis - bērna tiesību

aizsardzība, nodrošinot bērnam līdz viena gada vecumam

pilnvērtīgu aprūpi, kuru sniedz vecāki.