14. pants

Lai izvērtētu, vai

apstrīdētā norma sasniedz šo mērķi, jānoskaidro, vai likumdevēja

izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai.

14.1.Kā jau tika atzīmēts,

saskaņā ar starptautiskajām normām ģimenes sociālās un

ekonomiskās aizsardzības sistēma (pabalstu veidi un apmēri) un

tās uzturēšana ir pašas valsts ziņā un ir atkarīga no valsts

ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem.

14.2.Mainot bērna kopšanas

pabalsta sistēmu, valsts ir vēlējusies atrast optimālāko

risinājumu - nodrošināt personai, kura kopj bērnu līdz viena gada

vecumam, tādu atbalstu, kas pēc iespējas atbilstu personas

ienākumiem pirms bērna piedzimšanas, ja persona strādāja, kā arī

sniegt atbalstu tām personām, kuras pirms bērna piedzimšanas nav

guvušas ienākumus no algota darba. Jaunizveidotajā sistēmā bērna

kopšanas pabalsta apmērs tiek diferencēts atkarībā no sociāli

apdrošinātās personas iemaksu algas. Līdz ar to šis pabalsts pēc

savas būtības vairs nav universāls, kā tas bija pirms tam un kā

tas ir gadījumā, kad personas kopj bērnu no viena gada līdz divu

gadu vecumam. Tāpēc, aplūkojot minēto ierobežojumu, personas

jāgrupē pēc nodarbinātības pazīmes.

14.2.1.Piesaistot bērna

kopšanas pabalstu personas vidējai apdrošināšanas iemaksu algai,

vienlaikus tika aizliegts strādāt (pat nepilnu darba laiku).

Minētā situācija izskaidrojama ar to, ka personai tiek kompensēti

ienākumi, kurus tā vairs nespēj gūt, kopjot bērnu. Līdz ar to

nodarbinātība šajā situācijā nonāktu pretrunā ar jauno bērna

kopšanas pabalsta sistēmas mērķi - kompensēt personas ienākumus,

nodrošinot bērnam pilnvērtīgu aprūpi, kuru sniedz vecāki. No tā

izriet, ka valsts izraudzītais līdzeklis šajā gadījumā ir vērsts

uz leģitīmā mērķa sasniegšanu.

Tomēr atsevišķos gadījumos

pabalstu saņēmējiem strādāšana nepilnu darba laiku var būt

nozīmīga kā iespēja nezaudēt savu profesionālo kvalifikāciju un

izvairīties no problēmām darba tirgū pēc bērna kopšanas

atvaļinājuma beigām. Tā, piemēram, viena no iesniedzējām -

A.Putniņa - ir Latvijas Universitātes docente. Līdz 2005. gada

1.janvārim A.Putniņa veiksmīgi apvienojusi bērna kopšanu ar

nepilna laika darbu. 2005.gada martā A.Putniņai piedzimis bērns,

un saskaņā ar apstrīdēto normu viņa vairs nevar apvienot bērna

kopšanu ar nepilna laika darbu. Taču A.Putniņai ir nepieciešams

turpināt savu profesionālo darbību, jo 2006.gadā beidzas termiņš,

uz kādu viņa tika ievēlēta docentes amatā, un tas sakrīt ar bērna

kopšanas atvaļinājuma beigām. Lai A.Putniņa varētu piedalīties

konkursā uz minēto amatu, viņai jāveic noteikta apjoma

zinātniskais un akadēmiskais darbs. Pretējā gadījumā var tikt

apdraudēta ne tikai viņas profesionālā karjera, bet arī viņas

ģimenes - kurā aug četri bērni - materiālais stāvoklis.

Tādējādi gan iesniedzējām, gan arī

ģimenēm, kurās vecākiem ir nepieciešams nepārtraukti saglabāt

savu profesionālo kvalifikāciju (piemēram, ārsta profesijā), šāds

ierobežojums var būtiski kaitēt nākotnē. No tā izriet, ka valsts,

cenšoties sasniegt leģitīmo mērķi - zīdaiņa pilnvērtīgu aprūpi,

zināmā mērā aizskar citu ģimenes locekļu, tostarp bērnu,

intereses.

Tātad pastāv gadījumi, kad

personas nodarbinātība noteiktajā laikā (arī bērna kopšanas

laikā) ir priekšnoteikums profesionālās kvalifikācijas

saglabāšanai vai paaugstināšanai, kas savukārt ir nozīmīga

ģimenes interešu aizsardzībai ilgtermiņā (pēc bērna kopšanas

atvaļinājuma beigām). Tātad pastāv personu grupa, kas ir spiesta

atteikties no valsts atbalsta (bērna kopšanas pabalsta), lai

saglabātu savu profesionālo kvalifikāciju un vietu darba tirgū,

kā arī nodrošinātu savu ģimeni nākotnē. Šādos gadījumos valsts

izraudzītais līdzeklis nesasniedz leģitīmo mērķi.

14.2.2. Savukārt personām,

kas pirms bērna piedzimšanas nav bijušas nodarbinātas, bērna

kopšanas pabalsts ir noteikts 50latu apmērā. Tas ir lielāks nekā

pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās (palielināts par Ls

20).

Šajā gadījumā bērna kopšanas

pabalsta mērķis ir sniegt atbalstu ģimenei sakarā ar papildu

izdevumiem, kas rodas, kopjot bērnu. Līdz ar to šis pabalsts nav

saistīts ar personas ienākumiem un nodarbinātību. Tam attiecībā

uz nenodarbinātām personām, kuras kopj bērnu līdz viena gada

vecumam (pabalsta apmērs Ls 50), kā arī uz personām, kuras kopj

bērnu no viena gada līdz divu gadu vecumam (pabalsta apmērs Ls

30), ir universāls raksturs. Pirmajā gadījumā (pabalsta apmērs Ls

50) kā pabalsta saņemšanas nosacījums tiek izvirzīts aizliegums

strādāt, savukārt otrajā gadījumā šāds aizliegums netiek

izvirzīts. Taču ne likumprojekta anotācijā, ne citos lietas

materiālos šādai situācijai nav rodams pamatojums.

Turklāt bērna kopšanas pabalsta

apmērs ir ievērojami mazāks par minimālo mēnešalgu (Ls80) un

iztikas minimumu (Ls107, 22 lati - Centrālās statistikas

pārvaldes dati par 2005.gada septembri). Tāpēc daudzas personas -

īpaši tas attiecas uz maznodrošinātām ģimenēm un nepil­nām

ģimenēm - , lai nodrošinātu pietiekamu iztiku, ir spiestas

strādāt, atsakoties no pabalsta.

Līdz ar to arī šajā gadījumā

valsts izraudzītie līdzekļi nesasniedz leģitīmo mērķi.

Tādējādi

likumdevēja izraudzītie līdzekļi, lai arī kopumā ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai, tomēr rada būtiskus ierobežojumus

atsevišķām personām īstenot savas tiesības.

14.3. Bez tam tiesai

jāizvērtē, vai likumdevēja noteikto leģitīmo mērķi nevar sasniegt

ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Tiesa piekrīt gan iesniedzēju, gan

VCB pārstāves A.Kovaļevskas viedoklim, ka leģitīmo mērķi būtu

iespējams sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem. Piemēram, persona varētu strādāt nepilnu darba laiku

un saņemt minimāla apmēra pabalstu vai arī tādu pabalstu, kas

būtu mazāks nekā tad, ja persona nestrādātu. Tādējādi tiktu

sekmēts tas, ka vecāki bērna dzīves pirmajā gadā izvēlētos

nestrādāt, tomēr tiem vecākiem, kuriem tas būtu nepieciešams,

tiktu saglabāta iespēja strādāt nepilnu darba laiku.

Satversmes tiesas kompetencē

neietilpst optimālāko risinājumu meklēšana, jo tas ir likumdevēja

uzdevums. Tiesa var vienīgi norādīt, ka šādi saudzējošāki

līdzekļi pastāv. Izmantojot tos, būtu iespējams sasniegt leģitīmo

mērķi - aizsargāt bērna tiesības, iesaistot bērna kopšanā vienu

no vecākiem. Vienlaikus saudzējošāki līdzekļi ļautu nodrošināt

atbalstu ģimenei gan pēc bērna piedzimšanas, gan ģimenes

aizsardzību nākotnē.

Tādējādi

leģitīmo mērķi ir iespējams sasniegt ar personu tiesības mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem. Līdz ar to valsts izraudzītie līdzekļi

(apstrīdētā norma) leģitīmā mērķa sasniegšanai nav samērīgi un

neatbilst Satversmes 110.pantam.

15.Konstatējot apstrīdētās

normas neatbilstību kaut vienam Satversmes pantam, tā atzīstama

par prettiesisku un spēkā neesošu. Līdz ar to vairs nav

nepieciešams vērtēt minētās normas atbilstību Satversmes 91. un

106.pantam.

16.Nosakot brīdi, ar kuru

apstrīdētā norma zaudē spēku, tiesa ņem vērā to, ka apstrīdētajā

normā ir ietverti bērna kopšanas pabalsta saņemšanas nosacījumi.

To tūlītēja atcelšana, nepastāvot citam normatīvajam regulējumam,

atsevišķos gadījumos var radīt personas tiesību aizskārumu. Tāpēc

likumdevējam ir nepieciešams noteikts laiks bērna kopšanas

pabalsta normatīvā regulējuma pilnveidošanai atbilstoši gan

bērna, gan visas ģimenes interesēm.

Savukārt, lai nodrošinātu

iesniedzēju tiesību aizsardzību un dotu viņām iespēju saņemt

bērna kopšanas pabalstu, ja viņas strādājušas nepilnu darba

laiku, apstrīdētā norma atzīstama par spēku zaudējušu no brīža,

kad iesniedzējas savu pamattiesību aizsardzībai vērsās Satversmes

tiesā.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Valsts sociālo

pabalstu likuma 7.panta pirmās daļas 1.punktā ietverto nosacījumu

- "ja šī persona nav nodarbināta (nav uzskatāma par darba ņēmēju

vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo

apdrošināšanu") vai ir nodarbināta un atrodas bērna kopšanas

atvaļinājumā" - par neatbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 110.pantam un spēkā neesošu no 2006.gada

1.marta.

Attiecībā uz konstitucionālās

sūdzības iesniedzējām - Kristīni Dupati, Aiju Freimani un

Aivitu Putniņu atzīt Valsts sociālo pabalstu likuma

7.panta pirmās daļas 1.punktā ietverto nosacījumu - "ja šī

persona nav nodarbināta (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai

pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo

apdrošināšanu") vai ir nodarbināta un atrodas bērna kopšanas

atvaļinājumā" - par neatbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 110.pantam" un spēkā neesošu no 2005.gada

8.marta.

Spriedums ir

galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums

pasludināts Rīgā 2005.gada 4.novembrī.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Endziņš