12. pants

Pieaicinātā persona - zvērināts advokāts Edgars

Pastars - uzskata, ka pastāvošais atlīdzības sistēmas modelis

nenodrošinot tās sākotnējo mērķu sasniegšanu, taču atgriešanās

pie tiesnešu mēnešalgu piesaistes vidējai darba samaksai valstī

neatrisināšot problēmu ilgtermiņā, ņemot vērā gaidāmās izmaiņas

ekonomikā un valsts budžeta izdevumu prioritātes.

Apstrīdēto normu izstrādāšanai un pieņemšanai par iemeslu

bijis, pirmkārt tas, ka tiesnešu mēnešalgas piesaiste vidējai

darba samaksai valstī izraisījusi strauju tiesnešu mēnešalgas

pieaugumu un kritumu atkarībā no ekonomiskās situācijas valstī,

un tādēļ tiesneša mēnešalgas bija nepieciešams pastāvīgi koriģēt;

otrkārt, valsts pārvaldē nodarbināto juristu izpeļņas kāpums, kas

bija daudz straujāks, nekā tiesnešu izpeļņas kāpums; treškārt,

tiesiskie un ekonomiskie apstākļi, kas bija labvēlīgi jaunas

atlīdzības sistēmas izveidei. Likumdošanas procesā esot apsvērti

vairāki citi tiesnešu atlīdzības noteikšanas modeļi, bet tie

neesot guvuši atbalstu politiskas neieinteresētības dēļ, un arī

līdzšinējās sistēmas ieviešanas iemesli galvenokārt bijuši

politiski. Pēc vairākiem Atlīdzības likumā izdarītajiem

grozījumiem sākotnējais apstrīdēto normu pieņemšanas mērķis vairs

netiekot sasniegts. Likumdevējs neesot vēlējies ievērot līdzsvaru

starp tiesu varu un valsts pārvaldi. Likumdevējs esot meklējis un

arī atradis dažādus ceļus, lai to apietu.

Tas, ka tiesnešu mēnešalga ir piesaistīta noteiktai mēnešalgu

grupai, nenozīmējot, ka tās apmērs nav saistīts ar ekonomiskajiem

procesiem, jo Atlīdzības likuma 3. panta septītajā daļā esot

paredzēta atlīdzības pārskatīšana valsts un pašvaldību

institūcijās, ņemot vērā valsts ekonomisko situāciju un

solidaritātes principu, taču lēmums pārskatīt mēnešalgu apmēru

esot atkarīgs no likumdevēja ieskatiem. Pieteikumā tiesneša un

valsts tiešās pārvaldes iestādes juridiskās struktūrvienības

vadītāja amati esot salīdzināti pēc attiecīgā amata pienākumu

veikšanai nepieciešamā radošuma un atbildības apmēra, bet tas

neesot pareizi; drīzāk būtu vērtējams tas, vai tiesnesim

noteiktais atalgojums atbilst tiesneša statusam.

Tiesas sēdē E. Pastars papildus norādīja, ka apstrīdēto normu

mērķis sākotnēji esot bijis nodrošināt līdzvērtīgu atlīdzību

tiesnešiem un valsts pārvaldē strādājošajiem. Pēc Atlīdzības

likumā izdarītajiem grozījumiem apstrīdētās normas šo mērķi vairs

nesasniedzot. Likumā būtu jāparedz tāda sistēma, kas nodrošinātu

tiesnešu atlīdzības atbilstību ekonomiskajai situācijai. Taču

Atlīdzības likumā šobrīd, pēc tā 3. panta septītās daļas

grozījumiem, šāda sistēma neesot paredzēta. 12. mēnešalgu grupā

ietilpstošo amatpersonu darba samaksas apjoms nesamērīgi

atšķiroties no tā, ko likumdevējs bija paredzējis tad, kad

tiesneši tika iekļauti atlīdzības sistēmā, jo valdība faktiski

esot akceptējusi to, ka mēnešalgas netiek celtas, bet atlīdzība

lielākoties tiek izmaksāta mainīgajā darba samaksas daļā.

Likumdevējam neievērojot tiesnešu atlīdzības sākotnējo mērķi un

neparedzot tiesnešu atlīdzības faktiskās vērtības saglabāšanas

mehānismu, tiesnešu atlīdzības sistēma esot kļuvusi neatbilstoša

Satversmei.