2. pants

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka Atlīdzības likuma

3. panta 9.2 daļas 1. un 2. punkts (turpmāk -

apstrīdētās normas) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes

(turpmāk - Satversme) 96. pantam.

Pieteikuma iesniedzēji esot valsts dibinātu augstskolu - Rīgas

Tehniskās universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes -

darbinieki. Apstrīdētās normas noteicot augstskolas pienākumu

savā mājaslapā internetā katru mēnesi publicēt visām amatpersonām

un darbiniekiem aprēķināto atalgojumu un citas naudas summas,

norādot vārdu, uzvārdu, amatu un aprēķināto summu. Līdz ar to šīs

normas noteicot Pieteikuma iesniedzēju datu apstrādi un

ierobežojot viņu tiesības uz privāto dzīvi.

Apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums

neesot noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, jo esot

pārkāpta Saeimas kārtības ruļļa 115. panta otrā daļa. Turklāt

apstrīdēto normu pieņemšanas procesā neesot ievērots labas

likumdošanas princips.

Apstrīdētajām normām līdzīgas tiesību normas Saeima plānojusi

iekļaut Valsts pārvaldes iekārtas likuma 92. pantā. Tomēr Valsts

prezidents pieprasījis attiecīgā likuma otrreizēju caurlūkošanu,

izteicis iebildumus pret to un aicinājis Saeimu rūpīgi izvērtēt

plānoto Valsts pārvaldes iekārtas likuma 92. panta grozījumu

samērīgumu. Taču Saeima, pretēji Saeimas kārtības ruļļa 115.

panta otrajai daļai, neesot ņēmusi vērā Valsts prezidenta

iebildumus. Turklāt Saeimas 2017. gada 25. oktobra sēdē

likumprojekts par Atlīdzības likuma papildināšanu ar

apstrīdētajām normām esot atzīts par steidzamu, bet priekšlikums

par šādiem papildinājumiem iesniegts tikai likumprojekta otrajam

lasījumam. Tādējādi kompetentajām iestādēm neesot dota iespēja

sniegt vērtējumu par likumprojektu un Saeima apstrīdētās normas

pieņēmusi, neuzklausot datu aizsardzības speciālistu un tiesību

ekspertu viedokli par šo normu satversmību.

Apstrīdētajās normās ietvertajam pamattiesību ierobežojumam

neesot leģitīma mērķa, jo tas neesot norādīts ne šajās normās, ne

tās paskaidrojošajos dokumentos. Uz šādu mērķi neesot norādījuši

arī Saeimas deputāti Saeimas sēdes laikā. Par apstrīdētajās

normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa neesību

liecinot arī tas, ka šīs normas esot pretrunā ar vairākām Eiropas

Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa regulas (ES) 2016/679

par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu

apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ direktīvu

95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (turpmāk - Datu

regula) normām.

Ja Satversmes tiesa atzītu, ka apstrīdētajās normās

ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir kāds leģitīms mērķis,

tad būtu atzīstams, ka likumdevēja lietotie līdzekļi nav

piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Proti, Saeima uz valsts un

pašvaldību institūciju darbiniekiem, kuri nav valsts

amatpersonas, nepamatoti pēc analoģijas attiecinājusi to pašu

regulējumu, kas piemērojams valsts amatpersonām. Tātad jebkurš

varot iestādes mājaslapā viegli identificēt konkrētu personu un

sekot tās atalgojumam katru mēnesi.

Pieteikuma iesniedzēji uzsver, ka viņi, veicot savus darba

pienākumus, nepieņemot tādus lēmumus, kas ietekmē sabiedrību.

Tāpat viņi neesot pakļauti interešu konfliktam vai korupcijas

riskam. Līdz ar to informācijas par Pieteikuma iesniedzēju

mantisko stāvokli publicēšana nesasniedzot to mērķi, ko

sasniedzot informācijas par valsts amatpersonu mantisko stāvokli

publicēšana.

Pastāvot arī saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem varot tikt

sasniegts apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma

iespējamais leģitīmais mērķis. Turklāt saskaņā ar citiem

likumiem, piemēram, Iesniegumu likumu vai Informācijas atklātības

likumu, sabiedrībai jau tagad esot iespējas saņemt no iestādes

visu to interesējošo informāciju.

Arī labums, ko no apstrīdētajām normām iegūst sabiedrība,

neesot lielāks par Pieteikuma iesniedzēju tiesībām un

likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Pieteikuma iesniedzēju

personas datu publicēšana institūcijas mājaslapā arī nekādā veidā

neveicinot sabiedrības diskusiju par valsts budžeta līdzekļu

izlietošanu. Sabiedrība no Pieteikuma iesniedzēju datu

publicēšanas institūciju mājaslapās negūstot neko vairāk kā gluži

vienkārši iespēju apmierināt ziņkāri. Šāda sabiedrības interese

neesot pelnījusi valsts aizsardzību.

Apstrīdētās normas pieļaujot arī tādas informācijas

publicēšanu, kura attiecas uz pabalstiem, piemēram, bērna

piedzimšanas vai tuvinieka zaudēšanas pabalstu. Savukārt slimības

pabalsta izmaksāšanas fakts norādot uz personas veselības

stāvokli un sniedzot informāciju par to, ka persona ir slimojusi.

Taču apstrādāt informāciju, kas attiecas uz personas veselību,

aizliedzot Fizisko personu datu aizsardzības likuma 11. pants un

Datu regulas 9. pants, izņemot šajos pantos minētos gadījumus, un

pat tajos neesot paredzētas tiesības apstrādāt minēto informāciju

apstrīdētajās normās noteiktajā kārtībā. Tādējādi Pieteikuma

iesniedzēju tiesiskajām interesēm nodarītais kaitējums esot

lielāks nekā labums, ko no apstrīdētajām normām iegūst

sabiedrība.