3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētās normas

atbilst Satversmes 96. pantam.

Personas datu aizsardzība ietilpstot Satversmes 96. pantā

ietverto tiesību tvērumā. Šīs tiesības esot konkretizētas

speciālajos likumos, tostarp Fizisko personu datu apstrādes

likumā. Tāpat šīs tiesības skarot Datu regula, un Fizisko personu

datu apstrādes likumā esot lietoti tās 4. pantā ietvertie

termini.

Atbilstoši apstrīdētajām normām informācijai par Pieteikuma

iesniedzējiem aprēķināto atalgojumu un citām naudas summām, kas

viņiem pienākas, katru mēnesi vajagot būt publicētai attiecīgās

augstskolas mājaslapā. Līdz ar to pirmšķietami esot konstatējams

attiecīgo tiesību ierobežojums. Tomēr Saeima neesot konstatējusi,

ka informācija par Pieteikuma iesniedzēju atalgojumu, vārdu,

uzvārdu un amatu būtu publicēta Rīgas Tehniskās universitātes un

Rīgas Stradiņa universitātes mājaslapās internetā. Pēc Saeimas

ieskata, neesot iespējams konstatēt Pieteikuma iesniedzēju

pamattiesību ierobežojumu un esot izvērtējams jautājums par

tiesvedības izbeigšanu lietā.

Ja Satversmes tiesa atzītu, ka tiesvedības izbeigšanai lietā

nav pamata, tad visupirms būtu vērtējams tas, vai apstrīdētajās

normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar

pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Saeima norāda, ka apstrīdēto

normu pieņemšanas process bijis atbilstošs Satversmes un Saeimas

kārtības ruļļa prasībām. Saeima esot ņēmusi vērā apstrīdēto normu

pieņemšanas procesā iesaistīto institūciju, tostarp Valsts

prezidenta, viedokļus, kā arī vērtējusi apstrīdētajās normās

ietvertā pamattiesību ierobežojuma atbilstību Satversmes 96.

pantam un fizisko personu datu aizsardzības prasībām.

Satversmes 96. pantā ietvertās tiesības uz privātās dzīves

neaizskaramību varot tikt ierobežotas, lai nodrošinātu Satversmes

100. pantā ietvertās tiesības uz informācijas pieejamību.

Apstrīdētās normas esot pieņemtas ar mērķi veicināt informācijas

atklātību un tādējādi aizsargāt Satversmes 100. pantā ietvertās

privātpersonu tiesības uz informāciju. Līdz ar to apstrīdētajās

normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot

citu personu tiesību aizsardzība.

Apstrīdētās normas ļaujot efektīvāk izmantot Satversmes 100.

pantā garantētās tiesības uz informāciju. Tātad tās esot

piemērotas pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa

sasniegšanai.

Apstrīdēto normu pieņemšanas procesā Saeima esot vērtējusi,

vai nepastāv Pieteikuma iesniedzēju pamattiesības mazāk

ierobežojoši līdzekļi, taču neviens no šiem līdzekļiem

nenodrošinot pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanu

vismaz tādā pašā kvalitātē kā apstrīdētajās normās

noteiktais.

Saeima norāda, ka labums, ko no apstrīdētajām normām iegūst

sabiedrība, esot lielāks par Pieteikuma iesniedzēju tiesībām un

likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Proti, apstrīdētās

normas atbilstot visiem datu aizsardzības principiem -

tiesiskumam, minimalitātei un anonimitātei. Savukārt informācijas

atklātība mazinot riskus, kas saistīti ar patvaļīgu valsts

budžeta līdzekļu izlietojumu. Sabiedrība esot ieinteresēta, lai

attiecībā uz valsts budžeta izlietojumu būtu nodrošināta

informācijas atklātība iespējami augstākā līmenī, un šī

sabiedrības interese esot leģitīma.