6. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 96. pantam.

Izskatāmās lietas izlemšanā būtiska nozīme esot Datu regulai,

jo tā atspoguļojot lielākās datu aizsardzības jomā pēdējo

divdesmit gadu laikā notikušās izmaiņas, kas ieviestas,

pielāgojoties mūsdienu izaicinājumiem.

Apstrīdētajās normās noteiktais pienākums institūcijas

mājaslapā internetā publicēt amatpersonu un darbinieku algas esot

atzīstams par tiesību uz privāto dzīvi ierobežojumu. Proti,

personas datu tālākizplatīšana trešām personām nozīmējot

iejaukšanos personas tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību.

Šāds secinājums izrietot gan no Satversmes tiesas, gan no Eiropas

Cilvēktiesību tiesas judikatūras.

Apstrīdēto normu pieņemšanas procesā esot bijušas daudzas

nepilnības. Piemēram, šīs normas pieņemtas paātrinātā kārtībā,

iesniegtas tikai likumprojekta otrajam lasījumam, tāpēc tām

neesot pievienota anotācija. Šāda prakse neesot atbalstāma, jo

liedzot iespēju iepazīties ar likumdevēja gribu un pamattiesību

ierobežojuma leģitīmo mērķi.

Tomēr varot atzīt, ka apstrīdētās normas ir formulētas

pietiekami saprotami un skaidri, lai personas, uz kurām tās

attiecas, varētu paredzēt to piemērošanas sekas. Tādējādi varot

uzskatīt, ka apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību

ierobežojums ir noteikts ar likumu.

Pamattiesību ierobežojumam esot leģitīms mērķis - sabiedrības

tiesības saņemt informāciju par valsts budžeta līdzekļu

izlietojumu. Tomēr konkrētajā gadījumā piedāvātās informācijas

apjoms esot nesamērīgi plašs un vispārīgs, kā arī nesniedzot

adekvātu un pilnvērtīgu priekšstatu par šo līdzekļu

izlietojumu.

Tāpat tiesībsargam esot šaubas par to, vai apstrīdētajās

normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmā

mērķa sasniegšanai. Sabiedrībai esot nepieciešams iepazīties ar

valsts budžeta līdzekļu izlietojumu. Tomēr vajagot izvērtēt, vai

patiešām ikvienam sabiedrības loceklim ir jābūt informētam par

visu valsts amatpersonu un darbinieku atalgojumu.

Apstrīdētajās normās noteiktais astoņus gadus ilgais

informācijas glabāšanas termiņš pakļaujot nopietnam riskam

personas tiesības. Ja apjomīgu datu apstrāde tiek veikta

internetā, datu subjekts varot zaudēt kontroli pār saviem datiem.

Pēc datu publikācijas neesot iespējams izsekot, vai tie netiek

izmantoti tādām vajadzībām, kas nav savienojamas ar publikācijas

sākotnējo mērķi.

Tiesībsargs uzsver, ka ir jāvērtē, vai tiešām apstrīdētajās

normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi nevarētu

sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem.