2. pants

Sūdzības

iesniedzējs

Sūdzības iesniedzējs apstrīd

Valdības vērtējumu. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka 1997. gada

29. novembra rezolūcijā paustais apgalvojums par I. B. atbilst

patiesībai un ka sūdzības iesniedzējam piespriestā mantiskā

kompensācija, sods ir pretrunā Konvencijas 10. panta 2.

daļai.

Pirmkārt, sūdzības iesniedzējs

pasvītro, ka, būdama Mērsraga pagasta padomes vadītāja, I.B.

parakstīja dokumentus par būvniecības darbiem kāpu aizsargjoslā.

Šis fakts netika atspēkots ne nacionālo tiesu lēmumos, ne arī

Latvijas valdības novērojumos, prasītājs paziņo, ka viņš

nesaprot, uz ko balstās fakts par šo ziņu neprecizitāti.

Turklāt, pēc sūdzības iesniedzēja

vārdiem, tas ir izpildījis pienākumu pierādīt esošo apgalvojumu

patiesumu, iesniedzot tiesās I.B. parakstīto dokumentu kopijas,

kā arī valsts amatpersonu vēstules, kurās tiek atzīti Mērsraga

pagasta padomes pieļautie likumpārkāpumi, un minot I.B. kā

atbildīgo amatpersonu. Sūdzības iesniedzējs izsaka savu izbrīnu

par faktu, ka Latvijas tiesas neņem vērā visus šos dokumentus,

kurus sūdzības iesniedzējs uzskata par pilnīgi pārliecinošiem.

Sūdzības iesniedzējs arī kritizē galvenos iemeslus, kurus

izmantoja Latvijas tiesa, zinot faktu, ka augšminētie oficiālie

secinājumi tika izsniegti un saņemti tikai pēc apstrīdamās

rezolūcijas publikācijas. Pēc sūdzības iesniedzēja vārdiem, šis

fakts neietekmē strīda būtību. Latvijas likums neprasa, lai

publicēto informāciju autoram būtu pierādījumi jau publikācijas

brīdī. Likums vienīgi prasa, lai informāciju autors pierāda to

patiesumu, ko sūdzības iesniedzējs arī izdarījis.

Otrkārt, sūdzības iesniedzējs

atzīst, ka apstrīdamā rezolūcija vērsās pret I.B. kā indivīdu,

bet ne pret pagasta padomi, kas ir juridiska persona un atbildīga

par vides problēmu vietējo pārraudzību. Turklāt sūdzības

iesniedzējs atgādina, ka likums "Par pašvaldībām" nodod pagastu

padomes vadītājam plašas darbības un iejaukšanās pilnvaras, lai

cīnītos attiecīgā pagasta teritorijā pret esošām nelikumībām.

Pagasta padomes vadītājs ir politiķis, kurš saņem algu, un kā

algota amatpersona tiek pakļauta sabiedrības stingrai un

uzmanīgai kontrolei; vadītājam ir arī pienākums pret sabiedrību.

Pilsoņi ievēl municipālās padomes, un viņiem ir tiesības paust

savas domas par padomes darbību. Šajā sakarā, atsaucoties uz

lēmumu Oberschlick c. Autriche (no2) (1997. gada 1.

jūlijs, krājums 1997-IV, 1275.lpp. 29§), sūdzības

iesniedzējs atgādina, ka pieļaujamās kritikas robežas ir plašākas

attiecībā uz politiķi, kas darbojas kā valsts pārstāvis, nevis kā

vienkārša privātpersona. Īsumā - sūdzības iesniedzējs ir devis

pozitīvu ieguldījumu Latvijas sabiedrības politiskā attīstībā,

brīdinot pilsoņus par politiķi, "kas neatbilst tiesiskās un

demokrātiskās sabiedrības principiem".

Sūdzības iesniedzējs uzsver, ka

apstrīdamā rezolūcija tika pieņemta kompetenču ietvaros, kuras

tika piešķirtas likuma "Par vides aizsardzību" 13. un 47. pantos.

Būdama nevalstiska organizācija, kas darbojas šajā jomā, tā tikai

pildīja savu "sargsuņa" lomu, izsakot savu viedokli par vides

aizsardzības problēmām, kas nodarbina sabiedrības domu. Sūdzības

iesniedzējs uzsver, ka pat pirms apstrīdamās rezolūcijas

pieņemšanas lielākie Latvijas laikraksti publicēja ļoti kritiskus

rakstus par likuma pārkāpumiem Mērsraga pagasta piekrastes kāpu

joslā. Tomēr tieši augšminētās rezolūcijas publikācija pamudināja

Latvijas varas pārstāvjus sākt izmeklēšanu, atklāt nelikumības,

izbeigt tās, aizsargājot pilsoņu tiesības uz veselīgu vidi.

Beidzot sūdzības iesniedzējs

atzīst, ka savā Rezolūcijā tas kvalificē I.B. rīcību kā

"nelikumīgu"; tomēr sūdzības iesniedzējs neuzskata, ka šī vārda

lietošana ir pārsniegusi pieļaujamās kritikas robežas. Šajā

sakarā prasītājs vēlreiz atgādina par kompetentu Latvijas

amatpersonu secinājumiem, kuros konstatēts, ka I.B. vadītā

pašvaldība nav ievērojusi likuma prasības; tātad likumu

neievērošana ir pēc definīcijas nelikumīga darbība. Turklāt

sūdzības iesniedzējs atgādina, ka "nelikumības" jēdziens neparedz

lietas ierosināšanu pret likuma pārkāpēju. Jebkurš Latvijas

pilsonis un a fortiori jebkura nevalstiska orgānizācija,

kas specializējas vides aizsardzības jomā, var secināt, ka

Mērsragā likuma prasības netika pildītas un notika

nelikumības.

Kas attiecas uz Valdības tēzi, ka

apstrīdamais apgalvojums īstenībā bija domāts kā apvainojums

kriminālsodāmā darbībā. Tāda tiesību brīvi paust savus uzskatus

uztvere būtu pārāk ierobežojoša, un tā acīmredzami nesakrīt ar

"demokrātiskās sabiedrības reālo vajadzību".

Ņemot vērā augšminēto, prasītājs

atzīst, ka iejaukšanās viņa tiesību īstenošanā brīvi paust savus

uzskatus nebija atbilstoša noteiktam leģitīmajam mērķim un ka

viņa gadījumā tika pārkāpts Konvencijas 10. pants.

B. Tiesas

novērtējums

Tiesa uzskata, ka, ņemot vērā pušu

argumentus kopumā, šī sūdzība uzstāda faktiskus un tiesiskus

jautājumus, kuri nevar tikt atrisināti šajā sūdzības izskatīšanas

posmā, bet tie prasa padziļinātu izskatīšanu; no tā ir secināts,

ka šī sūdzība netiek uzskatīta par nepamatotu atbilstoši

Konvencijas 35. panta 3. daļai. Nekāds cits nepieņemamības

iemesls netika atklāts.

Balstoties uz šo, tiesa

vienbalsīgi pasludina sūdzības atlikušo daļu par pieņemamu,

paturot tiesības lietu izskatīt pēc būtības.

Soren

Nielsen

Christos

Rozakis

Tiesas sekretārs

Priekšsēdētājs

/paraksts/

/paraksts/

Ārlietu

ministrijas tulkojums