1. pants

Valdība

Valdība atzīst iejaukšanās faktu

prasītāja tiesību izamantošanā brīvi paust savus uzskatus. Tomēr

tā apgalvo, ka šī iejaukšanās ir savienojama ar Konvencijas 10.

panta 2. daļu.

Pirmkārt, Valdība uzskata, ka šīs

iejaukšanās gadījums bija "likumā paredzēts" - Civillikuma 2352-a

pants, kas atbilst pieejamības un paredzamības nosacījumiem, kuri

raksturo jēdzienu "likumība" Konvencijas 10. panta 2. daļas

izpratnē. Tai skaitā augšminētais pants ( CL 2352-a) nosaka

autoram precīzu pienākumu pierādīt citas personas godu un cieņu

aizskarošo ziņu patiesumu; tātad sūdzības iesniedzējs varēja bez

grūtībām regulēt savu rīcību. Otrkārt, Valdība izsaka viedokli,

ka iejaukšanās bija likumīgs mērķis aizsargāt I.B. tiesības un

cieņu.

Valdība arī apgalvo, ka apstrīdamā

iejaukšanās bija "nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā", proti,

proporcionāli izvirzītajam likumīgam mērķim. Šajā sakarā valdība

pasvītro, ka tiesas lēmuma piedzīt no sūdzības iesniedzēja

mantisko kompensāciju nebija mērķis ierobežot sūdzības

iesniedzēja tiesības brīvi izplatīt informācijas un idejas, bet

aizsargāt citu personu pret viņas godu un cieņu aizskarošu

nepatiesu apgalvojumu izplatīšanu. To skaitā Valdība atsaucas uz

īpaši plašu vērtējuma telpu, kas ir atstāta nacionālajām

jurisdikcijām lietas faktisko apstākļu novērtējuma jomā; Valdība

uzskata, ka Latvijas tiesu pieņemto lēmumu iemesli šajā gadījumā

ir pietiekami pamatoti, lai konstatētu apstrīdamo apgalvojumu

melīgo vai neprecīzo raksturu. Tādā veidā Kurzemes apgabaltiesa

uzsvēra savā 1999. gada 11. novembra tiesas lēmumā, ka varas

pārstāvji, kas tiesīgi to darīt, nav sodījuši I.B. par

pieļautajām likumībām. Valdība atzīst, ka patiešām savās 1998.

gada 6. un 29. janvāra vēstulēs vides aizsardzības un reģionālās

attīstības ministrs un Kurzemes tiesu apgabala prokuratūra atzina

vairāku pastāvošās likumdošanas neievērošanas gadījumu esamību;

tomēr neviena no minētajām valsts institūcijām nav atzinusi I.B.

darbību kā nelikumīgu vai saukusi viņu pie kriminālatbildības.

Turklāt no lēmuma var secināt, ka vēstules, kuras saņēma sūdzības

iesniedzējs no valsts varas pārstāvjiem, neapstiprināja 1997.

gada 29. novembra rezolūcijā ietverto informāciju, un jebkurā

gadījumā šīs vēstules tika saņemtas tikai pēc augšminētās

rezolūcijas publikācijas.

Turklāt sūdzības iesniedzējam nav

izdevies pierādīt sava apgalvojuma precizitāti par to, ka "[I.B.]

parakstīja dokumentus, lēmumus un nelikumīgas izziņas, tādā veidā

veicinot nelikumīgu būvniecību kāpu joslā". Valdība šajā sakarā

pasvītro, ka saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām" 26. panta 1.

daļu visi lēmumi pagasta padomes līmenī tiek pieņemti koleģiāli,

un vadītājs tikai tos paraksta. Tātad I.B. nevar vienpersonīgi

pieņemt lēmumu. Bet sūdzības iesniedzējs ir vērsies nevis pret

pagasta padomi kā juridisku personu un varas institūciju, bet

I.B. kā fizisko personu.

Visbeidzot, Valdība pasvītro, ka

sūdzības iesniedzējam uzliktie Latvijas jurisdikcijas pienākumi

ir restitutio in integrum principa izpilde tādā mērā, ka

atsaukuma publikācija un mantiskās kompensācijas piedziņa ir

spējīgas atlīdzināt kaitējumu. To skaitā nosakot kompensācijas

apmēru, tiesas rūpīgi izvērtēja visus pastāvošos apstākļus un

tieši avīzes "Talsu Vēstis", kurā tika publicēta apstrīdamā

rezolūcija, lasītāju skaitu un šī dokumenta publicitāti. Turklāt

tiesas ņēma vērā I.B. speciālo stāvokli savā pagastā kā ilggadējo

pagasta padomes vadītāju. Viņas gods tika nopietni aizskarts, un

apgalvojums par viņas nelikumīgo rīcību faktiski nozīmēja, ka

viņa zaudēja savu vēlētāju uzticību. Valdība atzīst, ka

pieņemamās kritikas robežas ir lielākas politiķim, kas darbojas

kā valsts pārstāvis, nevis kā vienkārša privātpersona, un ka

politiskai amatpersonai piešķirtās tiesības uz viņas goda un

cieņas aizsardzību ir jālīdzsvaro ar brīvu politisko diskusiju

interesēm. Tomēr, pat ņemot vērā šo principu, sūdzības

iesniedzējs pārsniedz pieņemamās kritikas robežas.

Bez tam Valdība atzīmē, ka

sūdzības iesniedzēja paustie apgalvojumi pret I.B. īstenībā

nozīmē, ka I.B. ir veikusi kriminālsodāmu darbību atbilstoši

bijušā Kriminālkodeksa 163. pantam par profesionālo nolaidību.

Tomēr pret I.B. netika ierosināta krimināllieta pēc šī panta, ne

arī viņa tika notiesāta par kriminālsodāmu darbību.

Beidzot, Valdība lūdz Tiesu ņemt

vērā izskatāmās lietas iejaukšanās stingrības pakāpi. Valdība

uzsver, ka I.B. varēja iesniegt sūdzību krimināllietas

ierosināšanai saskaņā ar bijušā Kriminālkodeksa 127. pantu. Bet

I.B. iesniedza civilprasību, prasot tikai apstrīdamo apgalvojumu

atsaukšanu un mantisko kompensāciju.

Ņemot vērā visu iepriekš

izklāstīto, valdība secina, ka izskatāmā iejaukšanās ir

proporcionāla leģitīmajam mērķim un ka tā nav Konvencijas 10.

panta pārkāpums.