Par Vides aizsardzības kluba sūdzības Nr. 57829/00 pret Latviju pieņemamību

3. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-17

Normas, kas

nosaka zaudējumu atlīdzību par nepatiesu apgalvojumu

publikāciju

Saskaņā ar Civillikuma 2352.a

pantu jebkurai personai, par kuru parādās goda un cieņas

aizskaroši apgalvojumi, ir tiesības iesniegt prasību tiesā,

pieprasot, lai ziņu autors tās oficiāli atsauktu, ja viņš nevar

pierādīt šo ziņu atbilstību patiesībai. Gadījumā, ja personas

godu un cieņu aizskarošās ziņas izplatītas presē, šīs ziņas arī

jāatsauc tādā pašā veidā. Ja personas godu un cieņu aizskarošās

ziņas ietvertas dokumentā, šāds dokuments jāapmaina. Visos citos

gadījumos atsaukšanas kārtību nosaka tiesa. Turklāt, ja personas

godu un cieņu prettiesiski aizskar mutvārdiem, rakstveidā vai ar

darbiem, tad vainīgai personai jādod upurim atlīdzība (mantiska

kompensācija). Šīs kompensācijas apmēru nosaka tiesa.

1993. gada 25. oktobra Augstākās

tiesas Plēnuma lēmums Nr. 9 sniedz tiesām skaidrojumus par

Civillikuma 2352.a panta piemērošanu. Lēmumā noteikts, ka,

izskatot lietu pēc būtības, tiesai vispirms jānoskaidro, vai

apstrīdamā informācija ir izplatīta; pēc tam - vai informācija ir

goda un cieņas aizskaroša attiecīgajai personai; beidzot vai tā

atbilst patiesībai. Apgalvojums "ir godu un cieņas aizskarošs"

personai, ja tas mazina personas godu un cieņu visas sabiedrības

vai atsevišķu personu acīs. Katrā atsevišķā gadījumā tiesai jāņem

vērā lietas īpašie apstākļi un "vispāratzītās ētikas un morāles

normas".

Ja atbildētājs pierāda savu

apgalvojumu patiesīgumu, prasība ir jānoraida. Turpretim, ja

atbildētājs nesniedz pierādījumus, viņam piespriež mantisko

kompensāciju, kuras apmēru nosaka tiesa, balstoties uz vairākiem

kritērijiem (apstrīdamo apvainojumu izplatīšanas publiskums un

plašums, aizskāruma smagums pret personu, pušu personības utt.).

Lēmums precizē, ka ziņu autora civilatbildība nav atkarīga no

viņa kļūdas vai vainas. Labticības izņēmums tiek noraidīts

civillietās.

Apstrīdamās rezolūcijas

publicēšanas laikā spēkā esošā Kriminālkodeksa 127. pants

paredzēja kriminālatbildību par neslavas celšanu. Par neslavas

celšanu, ja tā izdarīta publiski vai presē, Kriminālkodekss

paredzēja divus gadus brīvības atņemšanu vai naudas sodu.

Krimināllieta par Kriminālkodeksa 127. pantā paredzēto noziegumu

varēja tikt ierosināta tikai pēc cietušā sūdzības

(Kriminālprocesa kodeksa 111. pants).

4.

Profesionālā nolaidība

Saskaņā ar bijušā Kriminālkodeksa

163. pantu profesionālā nolaidība tiek definēta kā

"[amat]personas pienākumu nepildīšana vai nevērīga, neapzinīga,

birokrātiska savu pienākumu pildīšana, kas nodarījusi būtisku

kaitējumu valsts vai sabiedriskajām interesēm vai pilsoņu

tiesībām un interesēm, ko aizsargā likums". Par šo pārkāpumu

Kriminālkodekss paredzēja trīs gadus brīvības atņemšanu vai

naudas sodu.

SŪDZĪBA

Pamatojoties uz Konvencijas 10.

pantu, sūdzības iesniedzējs sūdzas, ka tiesas lēmums par

mantiskās kompensācijas piedziņu, par rezolūcijas, kas skar

jutīgu sabiedrības dzīves problēmu, publikāciju labā ticībā

ierobežo tiesības brīvi paust savus uzskatus un tiesības izplatīt

informāciju. Sūdzības iesniedzējs īpaši pasvītro, ka valsts

kontrolējošās institūcijas konstatēja rezolūcijā ietverto

apgalvojumu patiesumu un ka lietu turpināja izmeklēt.

TIESISKAIS

PAMATOJUMS

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka

tiesas lēmums par zaudējumu mantiskās kompensācijas piedziņu ir

pretrunā viņa tiesībām brīvi paust savus uzskatus, kuras garantē

Konvencijas 10. pants, kura teksts tiek formulēts šādi:

"1. Ikvienam ir tiesības brīvi

paust savus uzskatus. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un

brīvību saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās

no valsts institūciju puses (..).(..)

"2. Tā kā šo brīvību īstenošana ir

saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta tādām

prasībām, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti

likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu

valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās

drošības intereses, aizsargājot sabiedrisko kārtību un

nepieļaujot noziegumus, aizsargājot veselību vai tikumību,

aizsargātu citu cilvēku cieņu vai tiesības, lai nepieļautu

konfidenciālās informācijas izpaušanu vai lai nodrošinātu tiesas

varu un objektivitāti."

A. Pušu

argumentācija