11. pants
Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18
Pieaicinātā persona - Mg. iur. Kristīne
Jaunzeme - uzskata, ka apstrīdētais rīkojums atbilst likuma
"Par pašvaldībām" 49. pantam.
11.1. Pieteikuma iesniedzējas pienākumu nodrošināt
ēdināšanu tās padotībā esošajās speciālajās pirmsskolas
izglītības iestādēs nosakot Izglītības likuma 17. panta trešās
daļas 13. punkts. Savukārt to, kādā kārtībā un apmērā šis
pienākums pildāms, nosakot Ministru kabinets. No Noteikumu Nr.
477 otrās sadaļas un pirmā pielikuma esot secināms, ka ēdināšanas
izdevumi ietilpst speciālo pirmsskolas iestāžu uzturēšanas
izdevumos, kas saskaņā ar šo noteikumu 6. punktu sedzami no
pašvaldības budžeta. Lai gan pašvaldības autonomajā kompetencē
neietilpstot pienākums finansēt izglītojamo ēdināšanu no
pašvaldības budžeta līdzekļiem, tomēr pašvaldībai esot pienākums
nodrošināt izglītojamo ēdināšanu par valsts vai pašvaldības
līdzekļiem, ja šādu pienākumu paredz likumi vai Ministru kabineta
noteikumi.
Izglītības likuma 17. panta trešās daļas 13. punkts neliedzot
Ministru kabinetam pieņemt Noteikumu Nr. 477 6. un 7. punktā
ietverto regulējumu. Ministru kabineta kompetencē esot lemšana
par to, vai izglītojamo ēdināšana finansējama no valsts vai
pašvaldības budžeta un kādā apmērā tā finansējama.
11.2. Pieteikuma iesniedzēja neesot bijusi tiesīga ar
apturētajiem domes lēmuma punktiem noteikt vecāku maksu par bērnu
ēdināšanu speciālajās pirmsskolas izglītības iestādēs. Saskaņā ar
likuma "Par pašvaldībām" 41. panta otro daļu
pašvaldības lēmumam vajagot būt atbilstošam Satversmei, likumiem
un Ministru kabineta noteikumiem. Turklāt minētā likuma 21. panta
pirmās daļas 14. punkts paredzot, ka pašvaldības dome var noteikt
maksu par pakalpojumiem tikai tad, ja tas nav aizliegts ar
likumiem vai Ministru kabineta noteikumiem. Tāpat kā
privātpersona, arī pašvaldība nevarot izvēlēties, kuras likuma un
Ministru kabineta noteikumu normas tā pildīs, bet kuras nepildīs.
Ja Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Noteikumu Nr. 477
regulējums ir netaisnīgs vai neatbilst likuma normām, tai
vajadzējis aktīvi līdzdarboties tā izstrādē vai arī rosināt tā
pārskatīšanu.
11.3. Likuma "Par pašvaldībām" 49. panta otrā
daļa esot interpretējama tādējādi, ka domes priekšsēdētājam divu
nedēļu laikā pēc ministra rīkojuma saņemšanas jāsasauc domes
ārkārtas sēde, kurā jautājums par attiecīgo saistošo noteikumu
vai cita normatīvā akta, vai to atsevišķu punktu atcelšanu ir
jāizskata pēc būtības. Tas, ka pašvaldībai ir pienākums jautājumu
par iebildumiem saistībā ar normatīvā akta prettiesiskumu skatīt
pēc būtības, izrietot arī no minētā panta ceturtās daļas. Taču
tas neliedzot iespēju skatīt jautājumu vairāk kā vienā domes
sēdē, - bet tikai tad, ja ir pamatoti iemesli. Ja pašvaldības
dome nepieņem lēmumu par normatīvā akta vai atsevišķu tā punktu
atcelšanu, tai triju mēnešu laikā pēc ministra rīkojuma
saņemšanas vajagot iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā, prasot
ministra rīkojuma atcelšanu.
11.4. Saskaņā ar Likuma par budžetu un finanšu vadību
5. panta devīto daļu Ministru kabinets izdodot noteikumus par
valsts tiešās pārvaldes iestāžu sniegto maksas pakalpojumu
cenrāžu apstiprināšanu. Šāds princips būtu attiecināms arī uz
pašvaldību lēmumiem par maksas pakalpojumu noteikšanu, domei
izdodot saistošos noteikumus. Lēmums par pašvaldības iestādes
sniegtajiem maksas pakalpojumiem atbilstot ārējā normatīvā akta,
nevis individuālā akta pazīmēm. Turklāt lēmuma daba nebūtu
nosakāma, vadoties no pakalpojuma rakstura, iestādes, pakalpojuma
saņēmēju loka vai līdzīgiem kritērijiem. Arī tam, vai tiek lemts
par pašvaldības budžeta līdzekļu izlietošanu, neesot izšķirošas
nozīmes, jo to varot izlemt gan ar normatīvo aktu, gan ar
administratīvo aktu.