4. pants

Satversmes tiesas praksē ir bijuši vairāki gadījumi,

kad ultra vires pieņemta tiesību norma (akts) tikusi

atzīta par spēku zaudējušu no kāda brīža nākotnē. Šādus

secinājumus Satversmes tiesa ir pamatojusi, izvērtējot dažādus

apstākļus.

Vienā šādā gadījumā Satversmes tiesa ņēma vērā to, ka

Satversmei neatbilstošās tiesību normas kopumā bija vērstas uz

personu pamattiesību un drošības aizsardzību un stāvoklis, kāds

izveidotos, ja vispār neviens akts attiecīgo jomu neregulētu,

būtu vēl vairāk neatbilstošs Satversmei. Tāpēc Satversmes tiesa

pieļāva, ka tiesību normas, kaut arī pēc formas izdotas ultra

vires, tomēr paliek spēkā līdz brīdim, kad stājas spēkā cits

tiesiskais regulējums (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 3.

punktu). Citā lietā Satversmes tiesa secināja, ka, atzīstot

likumdevēja pilnvarojumam neatbilstošu regulējumu par spēkā

neesošu no tā izdošanas brīža, personas tiktu nostādītas

nelabvēlīgā situācijā. Šā iemesla dēļ attiecīgajai valsts

pārvaldes iestādei tika atvēlēts nepieciešamais laiks augstāka

juridiskā spēka tiesību normām atbilstoša regulējuma

izstrādāšanai un izdošanai (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

23. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-01-03 20. punktu).

Savukārt jautājumā par ultra vires izdotu tiesību normu

stipendiju piešķiršanas jomā Satversmes tiesa atzina, ka

tiesiskās stabilitātes principam pretēja būtu tāda situācija, ka

pēc apstrīdētās normas atzīšanas par spēkā neesošu jau studiju

semestra laikā augstākās izglītības iestādēm vajadzētu atkārtoti

izlemt jautājumus par stipendiju piešķiršanu (sk. Satversmes

tiesas 2011. gada 5. maija sprieduma lietā Nr. 2010-57-03 16.

punktu). Vēl vienā lietā Satversmes tiesa secināja, ka

pamattiesību aizskāruma novēršana nav iespējama bez Ministru

kabineta rīcības. Proti, Ministru kabinetam bija jāparedz

likumdevēja izvirzītajam uzdevumam atbilstoša kārtība. Tam bija

nepieciešams laiks, tādēļ piemērotākais risinājums bija

apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām ar konkrētu brīdi

nākotnē (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 27. jūnija sprieduma

lietā Nr. 2012-22-0103 19. punktu).

Ievērojot citastarp arī vienlīdzības principu, līdzīgi

gadījumi ir izšķirami līdzīgi. Tamdēļ Satversmes tiesai Spriedumā

bija jāņem vērā minētajos nolēmumos ietvertās atziņas un

jāizvērtē, vai valsts pienākums aizsargāt sabiedrības drošību tik

būtiskā jomā kā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un

terorisma finansēšanas novēršana vēl jo vairāk nenorāda uz

nepieciešamību apstrīdētās normas atzīt par spēkā neesošām no

kāda brīža nākotnē.

Ņemot vērā minēto, uzskatu, ka

Spriedumā bija jāizvērtē, vai nepieciešamība aizsargāt

sabiedrības drošību nav uzskatāma par pietiekami būtisku

apstākli, lai neatzītu apstrīdētās normas par spēkā neesošām no

to pieņemšanas brīža un dotu likumdevējam un valsts iestādēm

laiku sistēmiskai izvērtēšanai, kā vislabāk, citastarp ievērojot

arī tiesiskās vienlīdzības principu, būtu aizsargājama

sabiedrības drošība.

Satversmes tiesas tiesnesis

A.Laviņš

Rīgā 2016. gada 15. martā