3. pants

Satversmes tiesai, izmantojot tai Satversmes tiesas

likuma 32. panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, iespēju

robežās ir jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no

brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu personām

Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu

būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr.

2005-12-0103 25. punktu un 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2014-13-01 22. punktu). Satversmes tiesas likums

Satversmes tiesai ne vien dod pilnvaras, bet arī uzliek atbildību

par to, lai tās spriedumi sociālajā realitātē nodrošinātu

tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru (sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

35.1. punktu). Gadījumos, kad ultra vires izdotas

apstrīdētās normas tūlītēja atcelšana Satversmei neatbilstu vēl

vairāk kā atstāšana spēkā, ir iespējams noteikt, ka norma zaudē

spēku no kāda brīža nākotnē (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu

daļas 3. punktu un 2008. gada 23. septembra sprieduma lietā Nr.

2008-01-03 20. punktu).

3.1. Satversmes tiesa savā praksē ir atzinusi, ka

noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma

finansēšanas novēršanai paredzētie pasākumi kalpo sabiedrības

drošības aizsardzībai. Valstij ir pienākums aizsargāt sabiedrības

drošību un kontrolēt finanšu līdzekļu plūsmu, novērst noziedzīgi

iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu, kā arī

izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Šādu valsts pienākumu paredz

ne vien Satversme, bet arī Latvijas kā Eiropas Savienības

dalībvalsts saistības un virkne Latvijas starptautisko saistību

(sal.: Satversmes tiesas 2009. gada 28. maija sprieduma lietā

Nr. 2008-47-01 11. punkts).

Izskatāmās lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka skaidras

naudas tirdzniecības jomā noziedzīgi iegūtu līdzekļu

legalizācijas un terorisma finansēšanas riski ir īpaši augsti.

Šādam lietas dalībnieku viedoklim piekrita arī Satversmes tiesa,

Sprieduma 23.2. punktā atzīstot, ka apstrīdētās normas pieņemtas,

izvērtējot kapitālsabiedrību, kas nodarbojas ar skaidras naudas

tirdzniecību, darbības riskus, kas saistīti ar noziedzīgi iegūtu

līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas iespējām.

Tādējādi uzskatu, ka apstrīdētās normas ir pieņemtas ar mērķi

aizsargāt sabiedrības drošību.

Lai arī apstrīdētās normas ir izdotas ultra vires, tās

sekmēja sabiedrības drošības aizsardzību noteiktā tirgus daļā,

proti, attiecībā uz Latvijas Bankas uzraudzībā esošajiem

subjektiem - kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras

naudas tirdzniecību. Atzīstot apstrīdētās normas par spēku

zaudējušām, tiek samazināts minēto kapitālsabiedrību uzraudzības

un kontroles apjoms noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un

terorisma finansēšanas novēršanas sfērā.

Sprieduma 25. punktā bija jāizvērtē, vai apstrīdēto normu

atzīšana par spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža nepazeminās

sabiedrības drošības līmeni un tādējādi nebūs vēl mazāk

atbilstoša Satversmei kā to atstāšana spēkā vēl zināmu laiku.

3.2. Pieņemot tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram

tiek uzraudzītas un kontrolētas kapitālsabiedrības, kas

nodarbojas ar skaidras naudas tirdzniecību, ir jāņem vērā, ka

normatīvo aktu sistēmai jābūt iekšēji saskaņotai. Likumdevēja

pienākums ir nodrošināt, lai normatīvajos aktos ietvertais valsts

pārvaldes regulējums atbilstu labas pārvaldības principam

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 19. maija

sprieduma lietā Nr. 2008-40-01 17. punktu). Skaidras naudas

tirdzniecības darījumu uzraudzību un kontroli reglamentē ne tikai

apstrīdētās normas, bet gan plaša un vienota tiesību normu

sistēma. Arī Sprieduma 23.2. punktā minētā Finanšu sektora

attīstības padomes 2013. gada 28. marta sēdē apstiprinātā

Darbības plāna noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un

terorisma finansēšanas novēršanas sistēmas uzlabošanai 3.2.8.

apakšpunktā norādītā MONEYVAL Ziņojumā ietvertā rekomendācija,

kas ņemta vērā, noskaidrojot Novēršanas likuma 47. panta trešās

daļas mērķi, attiecas ne tikai uz Latvijas Banku, bet gan vispār

uz Latvijas Republiku.

Latvijas Banka atbilstoši likumdevēja pilnvarojumam darbojas

tai piešķirtās kompetences jomā, proti, izstrādā prasības

Novēršanas likumā noteikto pienākumu izpildei tikai attiecībā uz

kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar skaidras naudas

tirdzniecību. Savukārt atbilstoši Novēršanas likuma 47. panta

otrajai daļai tiesības izdot noziedzīgi iegūtu līdzekļu

legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas uzraudzības un

kontroles normatīvos noteikumus attiecībā uz kredītiestādēm ir

FKTK, taču FKTK noteikumi saskaņā ar minēto Novēršanas likuma

normu nav izdoti.

Uzskatu, ka konkrētajā situācijā bija jālemj par to, vai

likumdevējam un valsts iestādēm nebūtu dodams noteikts laiks, lai

sadarbības ietvaros, ņemot vērā visu normatīvo aktu sistēmu,

tiktu rūpīgi izvērtēts, kā vislabāk varētu aizsargāt sabiedrības

drošību, citastarp ievērojot arī tiesiskās vienlīdzības

principu.