7. pants

Satversmes tiesa savā praksē, noskaidrojot

apstrīdēto tiesību normu tvērumu, vairākkārt uzsvērusi, ka lietas

dalībnieku un pieaicināto personu viedoklis par tiesību normu

saturu pats par sevi nav izšķirošs attiecīgās normas tiesisko

seku noskaidrošanā, jo tiesību normu nevar izprast ārpus tās

piemērošanas prakses un tiesību sistēmas, kurā tā funkcionē

(sk. Satversmes tiesas 2014. gada 28. novembra

sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 20.2.2. punktu). Tādējādi

Satversmes tiesa apliecina, ka tā respektē tiesību piemērotāju

izpratni par apstrīdētajām tiesību normām.

Konkrētajā gadījumā nevaru atbalstīt tiesību piemērotāju -

Valsts policijas un Ģenerālprokuratūras - izpratni par

apstrīdētajām normām arī tādēļ, ka tik plašs personas tiesību uz

privātās dzīves neaizskaramību ierobežojums demokrātiskā

sabiedrībā nav nepieciešams un tātad ir nesamērīgs.

Piekrītu Spriedumā izdarītajiem secinājumiem, ka gan aizdomās

turētās personas bioloģiskais materiāls, gan DNS profils ir

fiziskās personas dati, kas ietilpst Satversmes 96. panta tvērumā

un, ievērojot to sensitīvo dabu, ir īpaši aizsargājami.

Tāpat piekrītu Spriedumā izdarītajiem secinājumiem par

Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi

un to, ka apstrīdētās normas tajā interpretācijā, kura Spriedumā

tika atzīta par pareizu, ir piemērotas šā leģitīmā mērķa

sasniegšanai.

Tomēr nepiekrītu Sprieduma 23.2. punktā izdarītajam

secinājumam, ka nepastāv saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem

leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē. Šajā

Sprieduma punktā minēti divi Pieteikuma iesniedzēja norādīti

saudzējošāki līdzekļi. Uzskatu, ka tie nav pienācīgi izvērtēti

saskaņā ar Satversmes tiesas praksē izstrādāto metodoloģiju. It

īpaši tas attiecas uz otro Pieteikuma iesniedzēja izvirzīto

alternatīvu, proti, to, ka DNS profila noteikšanai varētu tikt

paredzēti papildu nosacījumi, piemēram, tādi kā izmeklēšanas

iestādes vadītāja rīkojums, kriminālprocesu virzošās amatpersonas

motivēts lēmums vai iespējamā par attiecīgo nodarījumu

piemērojamā soda smagums. Spriedumā norādīts, ka, ierobežojot

bioloģiskā materiāla ņemšanu un DNS profila noteikšanu ar šādiem

papildu nosacījumiem, leģitīmais mērķis netiktu sasniegts tādā

pašā kvalitātē, jo leģitīmā mērķa sasniegšanas kvalitāte ir tieši

proporcionāla DNS nacionālajā datu bāzē iekļauto DNS profilu

skaitam. Uzskatu, ka šis apgalvojums ir pārlieku vienkāršots, jo

tādu personu DNS profilu iekļaušana datu bāzē, par kurām nav

droši zināms, ka tās izdarījušas vai izdarīs noziedzīgus

nodarījumus, neveicina sabiedrības drošības un citu personu

tiesību aizsardzību. Tādējādi tieša matemātiska proporcionalitāte

starp datu bāzē atrodamo DNS profilu skaitu un leģitīmā mērķa

sasniegšanas kvalitāti nav pareizais vērtēšanas kritērijs.

Aizdomās turēto personu DNS profili DNS nacionālajā datu bāzē

tiek iekļauti, pamatojoties uz pieņēmumu, ka personas, kas reiz

ir turētas aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu,

noziedzīgus nodarījumus varētu būt izdarījušas arī pagātnē vai

izdarīs nākotnē. Apstrīdēto normu izdevējiem bija jāizvērtē,

pirmkārt, tas, vai šāda prezumpcija ir pamatota un, otrkārt, vai

tā ir vienlīdz pamatota attiecībā uz visiem aizdomās turētajiem

neatkarīgi no noziedzīga nodarījuma veida, smaguma, rakstura,

attiecīgās personas vecuma un iespējamās vainas formas. Šāda

vērtējuma obligātums izriet arī no Sprieduma 23.3.1. punktā

minētā minimalitātes principa, kas jāievēro, apstrādājot personas

datus, un no iepriekš minētās Eiropas Padomes Ministru komitejas

padomes 1992. gada 10. februāra rekomendācijas Nr. R(92)1 4.

punkta otrajā daļā ietvertās norādes, ka bioloģiskā materiāla

izņemšana bez personas piekrišanas ir pieļaujama tikai tad, ja

tas nepieciešams, ievērojot konkrētās lietas apstākļus.

Latvijas sistēmai līdzīgo Lielbritānijā izveidoto visaptverošo

un nešķirojošo pieeju DNS datu vākšanai asi kritizējusi arī ECT.

Turklāt lielākajā daļā Eiropas Padomes dalībvalstu (piemēram,

Austrijā, Beļģijā, Somijā, Francijā, Vācijā, Ungārijā, Īrijā,

Itālijā, Luksemburgā, Nīderlandē, Norvēģijā, Polijā, Spānijā un

Zviedrijā) DNS datu vākšana kriminālprocesa ietvaros ir nevis

sistemātiska, bet gan ierobežota ar dažiem specifiskiem

kritērijiem vai reducēta uz nopietnākiem noziedzīgiem

nodarījumiem (sk. ECT Lielās palātas 2008. gada 4. decembra

sprieduma lietā "S. and Marper v. the United

Kingdom", pieteikumi Nr. 30562/04 un Nr. 30566/04,

46. un 119. punktu). Šādu DNS datu vākšanai paredzēto

kritēriju piemērošana tik plašā Eiropas Padomes dalībvalstu lokā

nepārprotami liecina par to, ka noziedzīgi nodarījumi tiek

efektīvi atklāti arī tad, ja tiek respektētas personas tiesības

uz privātās dzīves neaizskaramību.

Sprieduma 23.3. punktā ir atsauce vienīgi uz pieaicinātās

personas Alda Lieljukša subjektīvu vērtējumu par Latvijas sodu

politikas nestabilitāti. Uzskatu, ka minētajā Sprieduma punktā

nav pienācīgi izvērtēts tas, vai pamattiesību ierobežojuma

leģitīmā mērķa sasniegšanas kvalitāti būtiski ietekmētu

bioloģiskā materiāla neizņemšana, piemēram, no personām, kuras

tiek turētas aizdomās par kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu

noziegumu izdarīšanu. Satversmes tiesai pašai bija jāizvērtē, vai

tiešām Latvijas sodu politika ir tik nestabila, ka šāda

diferencēta pieeja varētu kļūt par šķērsli pamattiesību

ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Atsevišķas izmaiņas

sodu politikā neliecina par tās nestabilitāti.

Satversmes tiesas tiesnesis

A.Laviņš

Rīgā 2016. gada 26. maijā