6. pants

Nepiekrītu arī Spriedumā ietvertajai argumentācijai

par to, vai Pieteikuma iesniedzējs izmantojis visus efektīvos un

reālos savu tiesību aizsardzības līdzekļus.

Kā tas jau tika norādīts šo atsevišķo domu 3. punktā,

Satversmes tiesa piekrita tiesību piemērotāju sniegtajai

apstrīdēto normu interpretācijai, atbilstoši kurai normatīvie

akti paredzot divus patstāvīgus un savstarpēji nesaistītus

pamatus bioloģiskā materiāla ņemšanai no aizdomās turētajām

personām. Tātad, lai precīzi atbildētu uz jautājumu par tiesību

aizsardzības līdzekļu izmantošanu, bija jānoskaidro, kādi

vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi atbilst katram no abiem

bioloģiskā materiāla ņemšanas veidiem.

6.1. Gadījumā, kad krimināllietā nepieciešams

noskaidrot konkrētus apstākļus un tāpēc procesa virzītājs,

pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 193.-209. pantu, nosaka

ekspertīzi un pieprasa aizdomās turētās personas bioloģisko

materiālu tā izpētei un DNS profila noteikšanai, lai tiktu

sasniegti Kriminālprocesa likumā noteiktie mērķi, personas

tiesību aizsardzības līdzekļi ir skaidri noteikti pašā

Kriminālprocesa likumā. Proti, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma

337. pantu sūdzību par izmeklētāja rīcību vai lēmumiem var

iesniegt kriminālprocesu uzraugošajam prokuroram, kuram ir

tiesības pārbaudīt procesa virzītāja lēmuma vai rīcības

pamatotību un, ja nepieciešams, lēmumu atcelt, tādējādi novēršot

iespējamu pamattiesību aizskārumu.

Izskatītajā lietā Satversmes tiesa konstatēja, ka

kriminālprocesā, kurā Pieteikuma iesniedzējs tika atzīts par

aizdomās turēto, netika izņemtas bioloģiskas izcelsmes pēdas un

attiecīgajā lietā netika pieņemts lēmums par ekspertīzes

noteikšanu, lai izmeklēšanas nolūkos noskaidrotu bioloģiskās

izcelsmes pēdu avotu. Tādējādi procesa virzītāja rīcība nebija

vērsta uz Kriminālprocesa likumā noteikto mērķu sasniegšanu un

tāpēc to nevar atzīt par izmeklēšanas darbību. Līdz ar to, kā

pamatoti atzinusi Satversmes tiesa, procesa virzītāja rīcība,

proti, pieprasīšana, lai Pieteikuma iesniedzējs izsniedz

bioloģisko materiālu, nebija jāapstrīd Kriminālprocesa likuma

337. pantā noteiktajā kārtībā.

6.2. Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētās normas

interpretējamas tādējādi, ka, pamatojoties uz DNS likumu un

Noteikumiem Nr. 620, bioloģiskais materiāls tiek ņemts no visām

aizdomās turētajām personām ar mērķi iekļaut šo personu DNS

profilus DNS nacionālajā datu bāzē. Jāatzīmē, ka ne lietas

dalībnieki, nedz arī pieaicinātās personas nebija vienisprātis

par to, kādi tiesību aizsardzības līdzekļi šādos gadījumos ir

pieejami aizdomās turētajām personām.

Gan Pieteikuma iesniedzējs, gan vairākas pieaicinātās personas

- Valsts policija, Ģenerālprokuratūra un Aldis Lieljuksis -

norādīja, ka par atteikšanos izsniegt bioloģisko materiālu pret

Pieteikuma iesniedzēju bija uzsākta administratīvā pārkāpuma

lietvedība un tās ietvaros viņam bija iespējams aizstāvēt savas

tiesības. Arī Satversmes tiesa atzina, ka Pieteikuma iesniedzēja

situācijā bija iespējams administratīvā pārkāpuma lietvedības

ietvaros pēc būtības vērtēt procesa virzītāja rīcības

tiesiskumu.

Šādam uzskatam nepiekrītu, jo uzskatu, ka personas saukšana

pie administratīvās atbildības nevar tikt uzskatīta par personas

tiesību aizsardzības līdzekli. Tieši pretēji - administratīvā

pārkāpuma lietvedība ir viens no valsts rīcībā esošajiem

piespiedu ietekmēšanas līdzekļiem. Turklāt administratīvā

pārkāpuma lietas pēc savas būtības ir pielīdzināmas

krimināllietām. Abos gadījumos personai tiek piemērots publiski

tiesisks sods par sabiedrībai kaitīga pārkāpuma izdarīšanu. Tas,

ka persona ir pārsūdzējusi tiesā administratīvā pārkāpuma lietā

pieņemto lēmumu, nenozīmē, ka tā ir izmantojusi tiesību

aizsardzības līdzekļus, kas pieejami gadījumā, kad procesa

virzītājs pieprasījis tās bioloģiskā materiāla izsniegšanu ar

mērķi izveidot DNS datu bāzi.

6.2.1. Manā skatījumā, visupirms bija nepieciešams

noskaidrot, uz kādu jomu ir attiecināma procesa virzītāja rīcība

gadījumā, kad tas pieprasa, lai aizdomās turētā persona izsniedz

bioloģisko materiālu, tieši tāda mērķa dēļ kā DNS datu bāzes

izveidošana.

Ne DNS likumā, nedz arī DNS likuma projekta anotācijā nav

norādes uz tiesību aizsardzības līdzekļiem, kādi paredzēti

aizdomās turētajām personām gadījumā, kad amatpersona pieprasa

bioloģiskā materiāla izsniegšanu, pamatojoties uz DNS likumu un

Noteikumiem Nr. 620. Manā skatījumā, procesa virzītāja rīcība,

proti, bioloģiskā materiāla pieprasīšana, pamatojoties uz DNS

likumu un Noteikumiem Nr. 620, visdrīzāk ir rīcība valsts

pārvaldes jomā un kvalificējama kā faktiskā rīcība Administratīvā

procesa likuma izpratnē. Būtībā tā atbilst visām pazīmēm, kuras

Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments savā praksē ir

atzinis par tādām, kas raksturo faktisko rīcību, proti, iestādes

faktiskajai rīcībai piemīt šādas obligātās pazīmes: 1) tā ir

rīcība (darbība vai bezdarbība), 2) kuru veic iestāde 3) publisko

tiesību valsts pārvaldes jomā, 4) tā adresēta individuālai

personai, 5) tai ir faktiskas sekas, 6) ar to personai tiek

radīts tiesību vai tiesisko interešu aizskārums, 7) tā nav

tiesību akts, 8) tā ir vērsta uz āru, 9) tai piemīt pabeigtības

(galīgā noregulējuma) raksturs (sk.: Latvijas Republikas

Augstākās tiesas tiesu prakses vispārinājums. Faktiskās rīcības

jēdziens - pazīmes un to interpretācija, 2006, 29. lpp.).

Arī tiesas sēdē vairākas pieaicinātās personas pieļāva, ka

procesa virzītāja rīcība, proti, aizdomās turētās personas

bioloģiskā materiāla pieprasīšana, pamatojoties uz DNS likumu un

Noteikumiem Nr. 620, atbilst rīcībai valsts pārvaldes jomā.

6.2.2. Satversmes tiesa Spriedumā nav norādījusi, kā ir

kvalificējama šāda procesa virzītāja rīcība. Toties Spriedumā ir

ietverts apgalvojums, ka apstrīdētās normas neparedzot iespēju

DNS profila noteikšanas procedūru kādā tās posmā pārtraukt un

līdz ar to personai neesot efektīvu tiesību aizsardzības līdzekļu

ne bioloģiskā materiāla izņemšanas, ne DNS profila noteikšanas,

nedz arī tā glabāšanas posmā.

Šādam secinājumam nevaru piekrist. Apstrīdētās normas patiešām

neparedz iespēju, ka DNS profila noteikšanas procedūra kādā tās

posmā varētu tikt pārtraukta, taču tas nebūt nenozīmē, ka

aplūkotajām tiesiskajām attiecībām nevarētu piemērot citu

normatīvo aktu noteikumus. Procesa virzītāja rīcība - aizdomās

turētās personas bioloģiskā materiāla pieprasīšana, pamatojoties

uz DNS likumu un Noteikumiem Nr. 620, - atbilst rīcībai valsts

pārvaldes jomā un ir kvalificējama kā faktiskā rīcība

Administratīvā procesa likuma izpratnē, tāpēc konkrētajā gadījumā

bija piemērojami Administratīvā procesa likuma 91. panta

noteikumi.

Minētā panta pirmajā daļā noteikts: persona, kura uzskata, ka

iestādes plānotā vai jau iesāktā faktiskā rīcība aizskar vai var

aizskart šīs personas tiesības vai tiesiskās intereses, var

vērsties iestādē ar iesniegumu par iestādes nodoma mainīšanu

attiecībā uz šo faktisko rīcību. Šā panta otrā daļa noteic, ka

iestāde iesniegumu izskata un izvērtē pirms faktiskās rīcības

veikšanas vai, ja tas iespējams, pirms tās pabeigšanas. Savu

lēmumu iestāde paziņo vispārējā kārtībā, bet privātpersona var

apstrīdēt un pārsūdzēt šo iestādes lēmumu kā administratīvo

aktu.

Ir svarīgi atzīmēt, ka Administratīvā procesa likuma 80.

pants, kas regulē apstrīdēta administratīvā akta darbības

apturēšanu, noteic, ka iesniegums par administratīvā akta

apstrīdēšanu aptur tā darbību no dienas, kad iesniegums saņemts

iestādē, izņemot gadījumus, kas paredzēti šā likuma 360. panta

otrajā un trešajā daļā, kā arī gadījumos, kad iesniegumu

iesniedzis labvēlīga administratīvā akta adresāts, lai panāktu

vēl labvēlīgāka administratīvā akta izdošanu, vai ja iesniegums

iesniegts par vispārīgo administratīvo aktu. Ja augstāka iestāde

atstāj administratīvo aktu negrozītu, tā darbība atjaunojas ar

dienu, kad beidzies termiņš administratīvā akta pārsūdzēšanai un

tas nav pārsūdzēts.

Šajā normā noteiktie izņēmuma gadījumi nav attiecināmi uz

Pieteikuma iesniedzēja situāciju. Tātad saskaņā ar Administratīvā

procesa likuma 91. pantu Pieteikuma iesniedzējs bija tiesīgs

sakarā ar procesa virzītāja pieprasījumu izsniegt bioloģisko

materiālu vērsties Drošības policijā ar iesniegumu par iestādes

nodoma mainīšanu attiecībā uz šo faktisko rīcību. Ja Pieteikuma

iesniedzēja iesniegums tiktu noraidīts, viņam būtu tiesības

saņemto atbildi kā administratīvo aktu pārsūdzēt administratīvajā

tiesā. Būtiskākais ir tas, ka pēc apstrīdēšanas iesnieguma

saņemšanas faktiskā rīcība saskaņā ar Administratīvā procesa

likuma 91. un 80. panta noteikumiem tiktu apturēta. Ja Pieteikuma

iesniedzējs būtu apstrīdējis procesa virzītāja rīcību, t.i.,

bioloģiskā materiāla pieprasīšanu, viņam būtu bijis tiesisks

pamats neizsniegt bioloģisko materiālu tikmēr, kamēr viņa

iesniegums nav izskatīts iestādē. Savukārt tādā gadījumā, ja

iestādes lēmums būtu Pieteikuma iesniedzējam nelabvēlīgs un viņš

to pārsūdzētu administratīvajā tiesā, Pieteikuma iesniedzējam

būtu tiesības neizsniegt bioloģisko materiālu tikmēr, kamēr nav

likumīgā spēkā stājies tiesas nolēmums administratīvajā lietā.

Tādējādi Pieteikuma iesniedzēja rīcībā bija efektīvi un reāli

tiesību aizsardzības līdzekļi, ar kuriem viņš varēja aizsargāt

savas aizskartās tiesības. Satversmes tiesas praksē ir atzīts, ka

konstitucionālās sūdzības iesniedzējam ir jāizmanto visi

efektīvie un reālie tiesību aizsardzības līdzekļi (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr.

2010-71-01 14. punktu). Konkrētajā gadījumā Pieteikuma

iesniedzējs nebija izmantojis visus tiesību aizsardzības

līdzekļus, turklāt nebija izmantojis tieši savai situācijai

paredzēto tiesību aizsardzības līdzekli.

Demokrātiskā un tiesiskā valstī nedrīkst tikt pieļauta tāda

situācija, ka personai nav paredzēti tiesību aizsardzības

līdzekļi vai nav skaidrības par tiem. Izskatītajā lietā šāda

neskaidrība, visticamāk, ir izskaidrojama ar to, ka tiesību

piemērotāju uzskats par apstrīdēto normu saturu un tvērumu

būtiski atšķīrās no šo normu autoru interpretācijas. Tiesību

piemērotājiem, uzskatot, ka apstrīdētās normas veido patstāvīgu

pamatu bioloģiskā materiāla ņemšanai no visām aizdomās turētajām

personām, bija uzreiz katrai šādai personai jāizskaidro, kādi

tiesību aizsardzības līdzekļi tai konkrētajā gadījumā ir

pieejami.