2. pants

Spriedumā pamatoti secināts, ka:

1) ir radīta atšķirīga attieksme pret solidaritātes nodokļa

maksātājiem, proti, tiem noteiktas dažādas nodokļa likmes

(sk. Sprieduma 24. punktu);

2) atšķirīgā attieksme ir noteikta ar likumu

(sk. Sprieduma 25. punktu).

Konstatējot atšķirīgo attieksmi, Satversmes tiesai ir

jāpārbauda, vai šādai attieksmei ir leģitīms mērķis. Nosakot

pamattiesību ierobežojumus, pienākums uzrādīt un pamatot noteikto

ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms

ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2014. gada 13. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2014-02-01 13. punktu).

Izskatāmajā lietā Saeima savā atbildes rakstā norādīja, ka

apstrīdētās normas ir vērstas uz nodokļu sloga regresivitātes

samazināšanu, nodrošinot to, ka solidaritātes nodokļa maksātāji

piedalās sociālās nevienlīdzības mazināšanas pasākumu izmaksu

segšanā taisnīgā apmērā. Savukārt valsts sociālās apdrošināšanas

sistēmai piesaistīta solidaritātes nodokļa administrēšanas

kārtība esot izraudzīta tādēļ, ka ir vienkārša un tās ieviešanai

nebija vajadzīgi ievērojami valsts budžeta līdzekļi. Turklāt tā

neradot nodokļa maksātājam papildu administratīvo slogu

(sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu

4. sēj. 22. lpp.).

Tiesas sēdē ar lietas dalībnieku piedalīšanos Saeimas

pārstāvji vērsa uzmanību uz to, ka solidaritātes nodokļa

administrēšanas kārtība ir orientēta uz efektivitāti, jo ienākumi

valsts budžetā tiek nodrošināti katru mēnesi un ir prognozējami

bez atsevišķām administrēšanas izmaksām. Kā Satversmes

116. pantā paredzētu leģitīmo mērķi, kas attaisnojot ar

Solidaritātes nodokļa likuma 6. pantā noteiktajām nodokļa

likmēm radīto atšķirīgo attieksmi, Saeimas pārstāvji minēja

sabiedrības labklājības nodrošināšanu tādā efektīvā veidā, ka

netiek tērēti nesamērīgi līdzekļi jaunam nodokļu administrēšanas

modelim (sk. Satversmes tiesas 2017. gada

5. septembra tiesas sēdes stenogrammas

61. lpp.).