3. pants

Spriedumā tiesa ir norādījusi, ka likumdevējam,

īstenojot savu rīcības brīvību nodokļu politikas jomā, ir

pienākums ievērot efektivitātes, taisnīguma, solidaritātes un

savlaicīguma principus (sk. Sprieduma 26. punktu un

27.3. punktu). Uzskatu, ka Spriedumā, noskaidrojot to,

vai atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms mērķis, netika pienācīgi

izvērtēti jautājumi, kas saistīti ar efektivitātes un

solidaritātes principu ievērošanu. Šos jautājumus izskatāmajā

lietā bija būtiski apskatīt, analizējot atšķirīgas nodokļa likmes

saturošās solidaritātes nodokļa administrēšanas sistēmas

ieviešanas gaitu un ņemot vērā Satversmes 116. pantā

noteikto leģitīmo mērķi - sabiedrības labklājības

aizsardzību.

3.1. Sprieduma 27.3. punktā izdarītais secinājums,

ka ar Solidaritātes nodokļa likuma 6. pantu noteiktajai

atšķirīgajai attieksmei pret solidaritātes nodokļa maksātāju

grupām nav leģitīma mērķa, būtībā balstās tikai slēdzienā, ka

nodokļa administrēšanas vienkāršība nevar būt vienīgais

objektīvais atšķirīgas attieksmes noteikšanas pamatojums.

Viens no Satversmes 116. pantā norādītajiem leģitīmajiem

mērķiem - sabiedrības labklājības aizsardzība - ir komplekss

jēdziens, kura kontekstā uz nodokļa efektivitāti nedrīkst

raudzīties tikai un vienīgi caur tā administrēšanas vienkāršības

prizmu. Proti, efektivitāte un vienkāršība nav identiski

jēdzieni.

Ar Solidaritātes nodokļa likumā paredzētajām dažādajām nodokļa

likmēm radītā atšķirīgā attieksme ir noteikta ar mērķi solidāri

mazināt nodokļu sloga regresivitāti (personām ar lielākiem

ienākumiem ir mazāki nodokļi) tieši tādā veidā, lai nodokļa

maksājumi efektīvi, regulāri un pārskatāmi nodrošinātu

nepieciešamos ieņēmumus valsts pamatbudžetā. Attiecīgā nodokļa

administrēšanas kārtības piesaistīšana obligāto apdrošināšanas

iemaksu administrēšanas sistēmai ir vērsta uz paredzamu nodokļa

iekasēšanu katru mēnesi, un minētie nodokļa maksājumi var tikt

izmantoti nevienlīdzības jeb iedzīvotāju labklājības līmeņu

atšķirības mazināšanai.

Ir acīmredzami skaidrs, ka tad, ja likumdevējs noteiktu

citādas solidaritātes nodokļa likmes un šā nodokļa

administrēšanas kārtību nepiesaistītu valsts sociālās

apdrošināšanas sistēmai, pirmkārt, būtu vajadzīgi ievērojami

valsts budžeta līdzekļi, lai izveidotu jaunu šā nodokļa

administrēšanas mehānismu. Otrkārt, palielinātos administratīvais

slogs gan darba devējiem, gan darba ņēmējiem, jo būtu jāveic

atsevišķs solidaritātes nodokļa aprēķins un, noteiktajos termiņos

iesniedzot deklarācijas, jānodrošina nodokļa iemaksa valsts

pamatbudžetā. Turklāt daudzi solidaritātes nodokļa maksātāji

strādā pie diviem vai pat vairākiem darba devējiem. Tas nozīmē,

ka bez komplicētas informācijas apmaiņas sistēmas nodrošināšanas

ievērojamai daļai šā nodokļa maksātāju nebūtu iespējams noteikt,

vai un kad iestājies pienākums maksāt solidaritātes nodokli, kā

arī noteiktos gadījumos rastos nepieciešamība nodrošināt

pārmaksāto summu atmaksāšanu.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka valstij ir pienākums

sabiedrības labklājības interesēs izveidot efektīvu nodokļu

iekasēšanas sistēmu (sk. Satversmes tiesas

2013. gada 15. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2012-18-01 17. punktu). Izraudzītais

solidaritātes nodokļa administrēšanas risinājums saskan ar minēto

Satversmes tiesas atziņu, proti, tas ir efektīvs un racionāls, jo

uzliek Aģentūrai pienākumu veikt nodokļa uzskaiti un noteikt to

maksājuma daļu, kas ir solidaritātes nodoklis un tātad ir

pārskaitāma valsts pamatbudžetā. Turklāt šis risinājums neparedz

nekādu papildu administratīvo slogu ne darba devējam, nedz arī

darba ņēmējam.

Tādējādi solidaritātes nodokļa citāda administrēšanas kārtība

nesekmētu tā efektivitāti, regularitāti un paredzamību un nebūtu

vērsta uz sabiedrības labklājības aizsardzību tikpat lielā mērā

kā spēkā esošais risinājums.

3.2. Sabiedrības labklājību likumdevējs var aizsargāt,

īstenojot savu rīcības brīvību nodokļu politikas jomā un

ievērojot ne tikai efektivitātes, bet arī solidaritātes

principu.

Līdz solidaritātes nodokļa ieviešanai bija tā, ka, darba

ņēmēja darba samaksai sasniedzot obligāto apdrošināšanas iemaksu

objekta maksimālo apmēru, darbaspēka nodokļu slogs samazinājās

gan darba devējam, gan darba ņēmējam. Kā redzams no Solidaritātes

nodokļa likuma projekta anotācijas, personām, kuras saņēma

Ministru kabineta noteikto minimālo mēneša darba algu, un

personām ar mēneša darba algu 10 000 euro

darbaspēka nodokļu slogs tobrīd atšķīrās gandrīz par astoņiem

procentpunktiem. Tas nozīmē, ka personām ar minimālo mēneša darba

algu darbaspēka nodokļu slogs bija gandrīz par piektdaļu lielāks

nekā personām ar daudz lielāku mēneša darba algu.

Ieviešot solidaritātes nodokli, tika nodrošināts tas, ka no

visiem algotā darbā gūtiem ienākumiem un pašnodarbinātā

ienākumiem, kas pārsniedz obligāto apdrošināšanas iemaksu objekta

maksimālo apmēru, maksājamo nodokļu slogs nevis samazinās, bet

paliek tāds pats kā personām, kuru ienākumi nav sasnieguši šo

maksimālo apmēru. Nodokļa likmes, kas noteiktas ar Solidaritātes

nodokļa likuma 6. pantu, gan dažādām personu grupām ir

atšķirīgas, tomēr ir vērstas uz darbaspēka nodokļu regresivitātes

mazināšanu, proti, līdzīga darbaspēka nodokļu sloga saglabāšanu

katrai nodokļu maksātāju grupai. Piemēram, arī tādam darba

ņēmējam, kurš jau sasniedzis vecumu, kas dod tiesības uz valsts

vecuma pensiju, darbaspēka nodokļu slogs pēc obligāto

apdrošināšanas iemaksu objekta maksimālā apmēra sasniegšanas

nesamazinās. Tādā veidā tiek mazināta sociālā nevienlīdzība un

iedzīvināts sociāli atbildīgas sabiedrības savstarpējas

solidaritātes princips.

Ņemot vērā minēto, jāsecina, ka solidaritātes nodokļa

administrēšanas kārtības piesaistīšana obligāto apdrošināšanas

iemaksu administrēšanas sistēmai papildus efektīvai un paredzamai

nodokļa iekasēšanai valsts pamatbudžetā ļauj arī mazināt nodokļu

sloga regresivitāti, nodrošinot vienlīdzīga nodokļa sloga

saglabāšanu visās sociālajās grupās. Tādējādi valsts nodokļu

politikā tiek ievēroti efektivitātes un solidaritātes principi.

Citādu solidaritātes nodokļa likmju un citādas tā aprēķināšanas

vai administrēšanas kārtības izvēle šiem principiem atbilstu

mazāk.

3.3. Sprieduma 27. punktā ir norādīti vismaz četri

apstākļi, kas saistīti ar sabiedrības labklājības

aizsardzību:

1) nodokļa administrēšanas vienkāršība;

2) nozīmīgs budžeta ieņēmumu apjoms (nodokļa fiskālais

efekts);

3) nelielās administrēšanas izmaksas;

4) nelielais solidaritātes nodokļa maksātāju skaits.

Spriedumā attiecībā uz katru no šiem apstākļiem atsevišķi

būtībā ir secināts, ka tie paši par sevi nevar tikt izmantoti,

lai pamatotu pamattiesību ierobežojumu Satversmes 91. panta

pirmā teikuma izpratnē. Tomēr, kā redzams no Sprieduma,

izskatāmajā lietā šādi apstākļi bija vairāki, nevis viens

vien.

Ņemot vērā minēto, izskatāmajā lietā

bija pamats secināt, ka ar Solidaritātes nodokļa likuma

6. pantu noteiktajai atšķirīgajai attieksmei pret

solidaritātes nodokļa maksātāju grupām ir leģitīms mērķis -

sabiedrības labklājības aizsardzība.