3. pants

Spriedumā lietā Nr. 2016-16-01 Satversmes tiesa

atkārtojusi spriedumā lietā Nr. 2016-14-01 izdarīto

secinājumu, ka likumdevējam, rūpējoties par to, lai valsts

budžeta ieņēmumi būtu pietiekami, ir pienākums noteikt tādas

solidaritātes nodokļa likmes, kam ir objektīvs un saprātīgs

pamats. Šā secinājuma kontekstā Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

atšķirīgajai attieksmei pret darba devējiem, kas maksā

solidaritātes nodokli, nav leģitīma mērķa.

Vēršu uzmanību uz to, ka atbilstoši Satversmes tiesas

izmantotajai metodoloģijai "objektīvs un saprātīgs

pamats" ir plašāks jēdziens, kas var neietvert sevī tikai

pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa izvērtējumu.

Noskaidrojot, vai atšķirīgajai attieksmei pastāv leģitīms mērķis,

ir jāanalizē, kādu svarīgu interešu labad ir noteiktas atšķirīgas

solidaritātes nodokļa likmes.

Uz lietu Nr. 2016-16-01 attiecas līdzīgi lietas

dalībnieku argumenti par Solidaritātes nodokļa likuma

6. panta radītās atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi kā

lietā Nr. 2016-14-01 izvērtētie. Tādējādi manu

2017. gada 2. novembra atsevišķo domu lietā

Nr. 2016-14-01 2. un 3. punktā norādītie apsvērumi

attiecas arī uz lietu Nr. 2016-16-01. Proti, atšķirīgās

solidaritātes nodokļa likmes darba devējiem ir noteiktas ar mērķi

nodrošināt efektīvu un paredzamu nodokļa iekasēšanu valsts

pamatbudžetā, mazināt nodokļu sloga regresivitāti un saglabāt

vienlīdzīgu nodokļu slogu visām sociālajām grupām.

Ņemot vērā minēto, uzskatu, ka ar

Solidaritātes nodokļa likuma 6. pantu noteiktajai

atšķirīgajai attieksmei pret darba devējiem, kas maksā

solidaritātes nodokli, ir leģitīms mērķis - sabiedrības

labklājības aizsardzība.