2. pants

Sprieduma 19.4. punktā ir secināts, ka Saeima,

nosakot absolūtu aizliegumu, nav noskaidrojusi, vai nepastāv

alternatīvi līdzekļi, kā arī nav izvērtējusi un pamatojusi to, ka

sodāmības gadījumā par tīša smaga vai sevišķi smaga nozieguma

izdarīšanu nosakāms absolūts aizliegums strādāt par pedagogu.

Satversmes tiesa uzskatījusi, ka minētais aizliegums ir

absolūts, jo tas attiecoties uz ikvienu personu, kura sodīta par

tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, un nepieļaujot izņēmumus.

Turklāt šāds aizliegums esot noteikts uz mūžu (sk. Sprieduma

12.3. punktu). Uzskatu, ka konkrētajā gadījumā Satversmes

tiesa nav piešķīrusi pietiekamu nozīmi tam, ka apstrīdētā norma

šāda veida aizliegumu paredz tikai tām personām, kuras

izdarījušas tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, nevis jebkādu

noziedzīgu nodarījumu. Sprieduma 16.1. punktā ir pareizi

konstatēts, ka absolūti aizliegumi strādāt noteiktās profesijās

personām, kuras sodītas par dažādu kategoriju noziedzīgiem

nodarījumiem, ir ietverti vairākos normatīvajos aktos. Tomēr

Satversmes tiesas norādītajā profesiju uzskaitījumā ietvertie

piemēri (tiesneši, zvērināti advokāti, pašvaldības policijas

darbinieki) attiecas uz personām, kuras ir sodītas par jebkāda

noziedzīga nodarījuma vai tikai tīša noziedzīga nodarījuma

izdarīšanu. Proti, tie būtībā attiecas uz visiem noziedzīgajiem

nodarījumiem. Šādi aizliegumi ievērojami atšķiras no apstrīdētās

normas, ar kuru ir noteikta diferencēta pieeja atkarībā no tā,

cik smags bijis personas izdarītais noziedzīgais nodarījums.

Spriedumā apskatītajā gadījumā likumdevējs bija konstatējis

absolūta aizlieguma pastāvēšanu un ar 2012. gada 5. jūlija likumu

"Grozījumi Izglītības likumā" to novērsis, grozot

Izglītības likuma 50. panta 1. punktu un nosakot iepriekš minēto

diferencēto pieeju (sk. 2012. gada 14. jūnijā Saeimai

iesniegtā likumprojekta Nr. 296/Lp11 "Grozījumi Izglītības

likumā" anotāciju un Saeimas Izglītības, kultūras un

zinātnes komisijas 2012. gada 20. un 26. jūnija sēžu

audioierakstus lietas materiālu 1. sēj.). Ņemot vērā minēto,

galvenais Spriedumā analizējamais jautājums bija tas, vai

likumdevējs bija tiesīgs paredzēt diferencētu pieeju atkarībā no

tā, cik smags bijis personas izdarītais noziedzīgais nodarījums.

Proti, Satversmes tiesai bija jāvērtē, vai Saeima atbilstoši

personas vai sabiedrības interešu apdraudējuma raksturam un

kaitīgumam drīkstēja noteikt tādus noziedzīgus nodarījumus, kurus

izdarījušās personas bez jebkādas individuālas izvērtēšanas

atzīstamas par nepiemērotām pedagoga darbam, un vai likumdevēja

izdarītie apsvērumi ir uzskatāmi par saprātīgiem.